Pāriet uz saturu

Eiropas Konservatīvie un reformisti

Vikipēdijas lapa
Eiropas Konservatīvie un reformisti
European Conservatives and Reformists
Nosaukums Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa
Vadītāji
  • Nikols Prokačīni
  • Riszards Legutko
Dibināta 2009. gada 22. jūnijs[1]
Ideoloģija
Politiskā pozīcija
Eiropas filiāles
Asociētās organizācijas Jaunais virziens
Eiroparlaments
68 / 705
Mājaslapa
Oficiālā mājaslapa

Eiropas Konservatīvie un reformisti (EKR) ir maigi eiroskeptiska,[12][13][14][15][16] pret federālismu[4][12] vērsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa. EKR ir Eiropas Konservatīvo un reformistu partijas (EKR partija) Eiropas politiskās partija (iepriekš zināma kā Konservatīvo un reformistu alianse Eiropā (2016–2019) vai Eiropas Konservatīvo un reformistu alianse (2009–2016)). Grupa arī ietver EP deputātus no četrām citām Eiropas partijām un trīspadsmit EP deputātus bez Eiropas partiju piederības.

Ideoloģiski grupa kopumā ir eiroskeptiska, antifederālistiska un labējāa, kurā ir centriski labējās un galēji labējās frakcijas.[6] EKR galvenais mērķis ir stāties pret Eiropas integrāciju, Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos un iespējamo tapšanu par federālu Eiropas valsti, pamatojoties uz eiroreālismu, un nodrošināt, ka ES neiejaucas ES valstu un reģionu jautājumos un lēmumu pieņemšanā.[17] Tā arī iestājas par stingrāku imigrācijas kontroli. EKR ietilpst sociāli konservatīvuas, labējo populistu, liberāli konservatīvas, kristīgi demokrātiskas, galēji labējas un nacionāli konservatīvas partijas, kuras visas atbalsta antifederālistisku un eiroreālistisku vai eirokritisku nostāju. EKR ietvaros dažas partijas un EP deputāti veicina maigu eiroskepticismu (pretstatā pilnīgai ES pastāvēšanas noraidīšanai, ko raksturo anti-ES nostāja vai stingrs eiroskepticisms), aicinot veikt ES demokrātiskas reformas, lielāku pārredzamību, pārmaiņas eirozonai un ES migrācijas/patvēruma meklētāju politikā un dažu ES pilnvaru un birokrātijas ierobežošanai, vienlaikus saglabājot neierobežotu brīvo tirdzniecību un sadarbību starp valstīm.[18][19] Citas partijas un atsevišķi EP deputāti grupā atbalsta pilnīgu izstāšanos no bloka, referendumus par dalību ES un opozīciju eirozonai.[20]

EKR tika dibināta ap Eiropas reformu kustību pēc 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām pēc Lielbritānijas Konservatīvās partijas līdera Deivida Kamerona ieteikuma. Pašlaik tā ir piektā lielākā grupa Eiropas Parlamentā ar 66 deputātiem no 16 valstīm.

Lielākā partija grupā pēc EP deputātu skaita ir Polijas Likums un taisnīgums (PiS). Latvijā šo grupu pārstāv Nacionālā Apvienība.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ François Foret. Religion and Politics in the European Union: The Secular Canopy. Cambridge University Press, 2015. 103. lpp. ISBN 978-1-107-08271-7.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Wolfram Nordsieck. «European Union». Parties and Elections in Europe, 2019. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 8. jūnijs. Skatīts: 2019. gada 30. maijs.
  3. ↑ Alan Siaroff. Comparative European Party Systems: An Analysis of Parliamentary Elections Since 1945. Taylor & Francis, 2019. 469. lpp. ISBN 978-1-317-49876-6.
  4. ↑ 4,0 4,1 «Conservative MEPs form new group». BBC. 2009. gada 22. jūnijs. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijs.
  5. ↑ Tim Bale; Seán Hanley; Aleks Szczerbiak (March 2010). "'May Contain Nuts'? The Reality behind the Rhetoric Surrounding the British Conservatives' New Group in the European Parliament". The Political Quarterly 81 (1): 85–98. doi:10.1111/j.1467-923X.2009.02067.x. "when taken together they form not so much a coherent whole as a mix of liberal conservatives (the Conservatives, ODS, LDD and MDF) and conservative nationalists (PiS and TB-LNNK)."
  6. ↑ 6,0 6,1 Ingeborg Toemmel (2014). The European Union: What it is and how it Works. Palgrave Macmillan. p. 158. ISBN 978-1-137-42754-0.
  7. ↑ «Ursula von der Leyen makes final pledges to secure EU's top job». The Guardian. 2019. gada 15. jūlijs. Von der Leyen says in her letters that she hopes the "snapshot" on her positions, some of which are retreads of previous proposals from the commission, will reassure her critics, although there is a risk of putting off MEPs within the more Eurosceptic and rightwing European Conservatives and Reformists group, in which Poland's Law and Justice is the largest party.
  8. ↑ «Explainer: Von der Leyen's rocky path to confirmation as EU Commission chief». Reuters. 2019. gada 12. jūlijs. The right-wing European Conservatives and Reformists (ECR), will decide just ahead of the vote whether to support von der Leyen, but officials say the group is divided over the issue.
  9. ↑ «Dutch and Greek far-right parties join ECR Group». European Interest. 2019. gada 6. jūnijs.
  10. ↑ McDonnell, Duncan; Werner, Annika (4 May 2018). "Respectable radicals: why some radical right parties in the European Parliament forsake policy congruence". Journal of European Public Policy 25 (5): 747–763. doi:10.1080/13501763.2017.1298659. ISSN 1350-1763.
  11. ↑ Falkner, Gerda; Plattner, Georg (2018). "Populist Radical Right Parties and EU Policies: How coherent are their claims?". EUI Working Paper RSCAS (38): 5.
  12. ↑ 12,0 12,1 Christophe Gillissen. Ireland: Looking East. Peter Lang, 2010. 157. lpp. ISBN 978-90-5201-652-8.
  13. ↑ Jørn Holm-Hansen. 20 Years Since the Fall of the Berlin Wall: Transitions, State Break-Up and Democratic Politics in Central Europe and Germany. BWV Verlag, 2011. 277. lpp. ISBN 978-3-8305-1975-1.
  14. ↑ Senem Aydin-Düzgit. Constructions of European Identity: Debates and Discourses on Turkey and the EU. Palgrave Macmillan, 2012. 16. lpp. ISBN 978-1-137-28351-1.
  15. ↑ Hans Slomp. Europe, A Political Profile: An American Companion to European Politics [2 volumes]: An American Companion to European Politics. ABC-CLIO, 2011. 245. lpp. ISBN 978-0-313-39182-8.
  16. ↑ Matt Cole, Helen Deighan. Political Parties in Britain. Oxford University Press, 2012. 39. lpp. ISBN 978-0-7486-6903-5.
  17. ↑ European Conservatives and Reformists. «ECR Group – European Conservatives and Reformists Group». ecrgroup.eu. Skatīts: 2017. gada 15. decembris.
  18. ↑ Erkanor Saka. Mediating the EU: Deciphering the Transformation of Turkish Elites (PhD Thesis), 2009. 202. lpp. ISBN 978-1-109-21663-9.[novecojusi saite]
  19. ↑ Matthew. «Why anti-EUism is not left-wing». Workers' Liberty. Alliance for Workers Liberty, 2011. gada 26. oktobris. Skatīts: 2016. gada 31. janvāris.
  20. ↑ «Senior Tory MEP urged to quit over Brexit support». Politico. 2016. gada 14. marts. Skatīts: 2020. gada 24. maijs.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_Konservatīvie_un_reformisti&oldid=4122663"