Par eirozonas monetāro politiku ir atbildīga Eiropas Centrālā banka, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir uzturēt cenu stabilitāti eirozonā, lai inflācija neradītu riskus, kas varētu novest pie eiro pirktspējas krituma. Šī uzdevuma izpildīšanai Eiropas Centrālā banka kontrolē naudas piedāvājumu un uzrauga cenu tendences.[2] Lai arī Eiropas Centrālā banka nevar tieši regulēt, piemēram, fiskālo politiku, tomēr, cieši sadarbojoties ar Eiro grupu, kurā ietilpst eirozonas finanšu ministri, banka var ietekmēt arī šos politiskos procesus. Eiropas Centrālā banka nav institūcija, kura aizvieto eirozonas centrālās bankas, jo tās darbā piedalās arī katras eirozonas valsts pārstāvji, piemēram, Eiropas Centrālās bankas Padomē, kuras galvenais uzdevums ir noteikt eirozonas monetāro politiku, kā arī noteikt procentu likmes, ar kurām komercbankas var iegūt naudu no centrālās bankas, darbojas visu eirozonas valstu centrālo banku prezidenti.[2]
Eiropas mikrovalstis Andora, Monako, Vatikāns un Sanmarīno ir noslēgušas vienošanos ar Eiropas Savienību, ar kuru eiro šajās valstīs ir kļuvusi par vienīgo maksāšanas līdzekli. Šī vienošanās ļauj attiecīgajām valstīm arī kalt savas eiro monētas.[3] Tomēr noslēgtā vienošanās nenozīmē to, ka attiecīgās valstis ir daļa no eirozonas. Pēc atdalīšanās no Serbijas arī Melnkalne un Kosova par vienīgo maksāšanas līdzekli izvēlējās lietot eiro.
