Ekspluatācija
Ekspluatācija (no franču: exploitation — ‘izmantošana’, ‘labuma gūšana’) ir process vai darbība, kuras mērķis ir izmantot resursus, iespējas vai cilvēkus, bieži vien negodīgi vai netaisnīgi, lai iegūtu ekonomisku vai personīgu labumu. Šis termins var attiekties uz dažādām situācijām un kontekstiem.
Daži piemēri:
- Darba ekspluatācija attiecas uz darbinieku izmantošanu negodīgos vai necilvēcīgos apstākļos un ietver zemu algu maksāšanu, garas darba stundas, bīstamus darba apstākļus un darba tiesību pārkāpumus.
- Dabas resursu ekspluatācija attiecas uz dabas resursu, piemēram, minerālu, mežu, ūdens un enerģijas avotu izmantošanu. Bieži vien tas tiek darīts, ignorējot ilgtspējības un vides aizsardzības principus.
- Sociālā ekspluatācija attiecas uz cilvēku grupu izmantošanu, bieži vien sociāli neaizsargātos apstākļos, lai gūtu peļņu vai citus labumus. Tas ietver bērnu darbu, cilvēku tirdzniecību un diskrimināciju.
Termins
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Termins "ekspluatācija" sāka ieņemt mūsdienīgāku formu industriālās revolūcijas laikā, kad strauja industrializācija radīja jaunas darba attiecības un sociālās nevienlīdzības formas.
Kārlis Markss bija viens no pirmajiem domātājiem, kas sistemātiski analizēja ekspluatāciju ekonomiskajā un sociālajā kontekstā. Savas darbības laikā 19. gadsimtā viņš izveidoja terminu "darba ekspluatācija" (exploitation of labor), aprakstot, kā kapitālisti iegūst peļņu no strādnieku darba, maksājot viņiem mazāk, nekā ir viņu saražotā preču vērtība. Markss uzskatīja, ka darba ekspluatācija ir centrālais mehānisms, ar kuru kapitālisms uzkrāj bagātību, vienlaikus radot nabadzību un nevienlīdzību strādnieku vidū.
20. gadsimtā termins kļuva plašāk lietots socioloģijā, ekonomikā, politoloģijā un cilvēktiesību diskursā. Tas tika izmantots, lai aprakstītu ne tikai darba attiecības, bet arī dažādas sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības formas, ieskaitot rasu, dzimumu un bērnu ekspluatāciju.
Džons Kenets Galbraits un citi ekonomisti paplašināja ekspluatācijas jēdzienu, iekļaujot tajā arī attīstības teorijas un ekonomisko nevienlīdzību starptautiskā mērogā. Koloniālisma un neokoloniālisma kontekstos tika analizēta attīstīto valstu ekonomiskā ekspluatācija attiecībā pret mazāk attīstītajām valstīm.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ekspluatācija pirmskapitālistiskajā sabiedrībā izpaudās dažādos veidos, kas atšķīrās no kapitālisma iezīmēm, taču tomēr balstījās uz cilvēku darba un resursu izmantošanu, bieži vien negodīgā vai piespiedu veidā.
Vergturība bija izplatīta sabiedrības iekārta, kurā vergi tika uzskatīti par īpašumu un izmantoti dažādiem darbiem, tostarp lauksaimniecībā, būvniecībā, mājsaimniecībā un raktuvēs. Verdzība bieži vien bija militāro iekarojumu rezultāts, kur karagūstekņi tika pārvērsti par vergiem. 73.—71. g. p.m.ē. notikusī sacelšanās Romā, kuru vadīja Spartaks, ir viens no ievērojamākajiem vergu sacelšanās piemēriem pret ekspluatāciju.
Feodālajā sabiedrībā dzimtļaudis bija piesaistīti sava feodāļa zemei un bija spiesti veikt smagus lauksaimniecības darbus apmaiņā pret aizsardzību un tiesībām dzīvot uz zemes. Dzimtļaudžu tiesības bija ļoti ierobežotas, un viņi bija pakļauti feodāļa patvaļai. Baltijas reģionā, tostarp mūsdienu Latvijas teritorijā, dzimtbūšana bija izplatīta līdz pat 19. gadsimtam, līdz ar ko dzimtļaudži bija pakļauti vietējiem muižniekiem un veica piespiedu darbus.
Eiropas lielvalstis, kolonizējot Āfriku, Ameriku un Āziju, bieži vien izmantoja vietējo iedzīvotāju darbu, lai gūtu peļņu. Vietējie iedzīvotāji tika piespiesti strādāt plantācijās, raktuvēs un būvniecības darbos, bieži vien ļoti smagos apstākļos un par minimālu atlīdzību. 16.-19. gadsimtā miljoniem afrikāņu tika nolaupīti, pārdoti verdzībā un izmantoti darbam Amerikā.
Ekspluatācija 21. gadsimtā, lai gan dažādos aspektos ir mazinājusies salīdzinājumā ar agrākiem laikmetiem, joprojām pastāv. Daudzās attīstības valstīs darbinieki strādā par ļoti zemām algām sliktos darba apstākļos, īpaši tādās nozarēs kā tekstilrūpniecība, lauksaimniecība un elektronikas ražošana. Piemēram, Bangladeša, Indija un Kambodža ir zināmas par savām zemo algu tekstilrūpnīcām, kur darbinieki bieži vien strādā garas stundas nedrošos apstākļos. Starptautiskās darba organizācijas (SDO) dati liecina, ka mūsdienās vairāk nekā 40 miljoni cilvēku ir pakļauti piespiedu darbam vai modernajai verdzībai. Migranti bieži vien saskaras ar darba ekspluatāciju, jo viņiem ir ierobežotas tiesības un aizsardzība svešās valstīs.
Seksuālā ekspluatācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Seksuālā ekspluatācija ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, kas ietver dažādas formas piespiedu, maldinošu vai citādi piespiestu seksuālo aktivitāšu izmantošanu finansiālas, sociālas vai cita veida labuma gūšanai.
Piespiedu prostitūcija notiek, kad cilvēks tiek piespiests nodarboties ar prostitūciju pret savu gribu, bieži vien izmantojot vardarbību, draudus vai šantāžu.