Āfrikas kolonizācija

Āfrikas kolonizācijai ir sena vēsture. Pazīstamākā tās daļa ir Āfrikas sadalīšana 19 gadsimtā.

Senā kolonizācija

Ziemeļāfrika pieredzēja Eiropas un Rietumāzijas kolonizāciju jau senajā vēstures periodā, kad to kolonizēja grieķi un feniķieši.

Apmēram piecdesmit jūdzes no vēlākās Aleksandrijas grieķi nodibināja savu tirdzniecības koloniju. Tajā pat laikā grieķi kolonizēja Kirenaiku. 513. gadā p.m.ē. notika mēģinājums nodibināt grieķu koloniju starp Sirēnu un Kartāgu. Aleksandrs Lielais (356–323 p.m.ē.) Ēģiptes iekarošanas laikā nodibināja Aleksandriju. Tā kļuva par vienu no galvenajām pilsētām romiešu laikos.

Feniķieši nodibināja daudzas kolonijas gar Āfrikas ziemeļu piekrasti. Dažas no tām tika dibinātas relatīvi agri. Piemēram, Utika tika nodibināta ap 1100. gadu p.m.ē. Kartāgai, kas nozīmē Jaunā Pilsēta, tradicionālais dibināšanas gads ir 801. gads p.m.ē. Tā bija lielvara Vidusjūrā līdz ceturtajam gadsimtam p.m.ē. Paši kartāgieši sūtīja ekspedīcijas, lai pētītu un nodibinātu kolonijas gar Āfrikas Atlantijas piekrasti.

Pēc trešā Pūniešu kara (150.—146. gadā p.m.ē.) Senā Roma pilnībā iznīcināja Kartāgu. Vēlāk romieši netālu izveidoja savu koloniju. Piektajā gadsimtā vandaļi nodibināja tur karaļvalsti, kuru pakļāva Austrumromas impērija. Visu romiešu/bizantiešu Ziemeļāfriku septītajā gadsimtā iekaroja arābi, kuri ieviesa Islāma reliģiju un arābu valodu.

Agrais modernais periods

1517. gadā Osmaņu impērija uzvarēja mamelukus un pakļāva Ēģipti, bet 1519. gadā — Alžīriju. Par impērijas autonomām administratīvām provincēm kļuva Tripolitānija, Tunisija un Alžīrija.

15. gadsimtā portugāļi kolonizēja Kaboverdes, Santomes salas un nodibināja piekrastes fortus kā tirdzniecības bāzes. Vēlāk šādus piekrastes fortus dibināja arī angļi, franči un holandieši, attīstot savas ietekmes zonas gar piekrasti, bet iekšējās Āfrikas plašumi nebija kolonizēti līdz pat 19. gadsimtam. 17. gadsimtā arī Kurzemes un Zemgales hercogiste izveidoja fortus Gambijas teritorijā.

Āfrikas sadalīšana

Nodibinātās impērijas, īpaši Britu, Portugāles un Francijas, jau bija sagrābušas lielas teritorijas Āfrikā un Āzijā. Topošās imperiālās varas kā Itālija un Vācija bija darījušas tāpat, tikai mazākos apmēros. Ar kanclera Bismarka atstādināšanu relatīvi mierīgo kolonizāciju pārvērta par neprātīgu jucekli. 1885. gada Berlīnes konferencē Bismarks ieteica nodibināt starptautiskās vadlīnijas Āfrikas teritorijas apguvei. Tas formalizēja „Jauno imperiālismu”. Starp Francijas-Prūsijas karu un Pirmo pasaules karu Eiropa pievienoja 23 miljonus km² — vienu piektdaļu Pasaules zemes teritoriju — savā īpašumā.

Vinsents Kapoja piezīmē, ka Eiropas valstis kontrolēja daudzreiz lielākas teritorijas nekā savējās. Francija, Portugāle, Vācija un Beļģija piekopa augsti centralizētu administrācijas tipu, sauktu par „tiešo varu”. Britu Impērija savos valdījumos par atbildīgajiem iecēla vietējos varas turētājus.

Āfrika 1800. gadā
Āfrika 1870. gadā
Āfrika 1900. gadā
Āfrikas sadalījums 1914. gadā
Āfrikas sadalījums 1935. gadā
Āfrikas sadalījums 1939. gadā