Elza Krauliņa
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Elza Krauliņa (dzimusi Elza Vēvere, 1920. gada 4. augustā Slokā; mirusi 2002. gada 7. janvārī Rīgā) bija latviešu zinātniece, pirmā fiziķe Latvijā, kas aizstāvēja fizikas doktora disertāciju, pirmā sieviete doktore optikā Baltijas valstīs, bijusi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes dekāne, Spektroskopijas problēmu laboratorijas dibināšanas iniciatore un vadītāja.
Izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Elza (Vēvere) Krauliņa dzimusi 1920. gada 4. augustā Slokā. Drīz viņas vecāki pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Sekoja mācības Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Skolā viegli padevās ķīmija, fizika, matemātika, radās mīlestība uz dzeju un literatūru. Iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē 1939. gadā, lai studētu fiziku, bet karš 1941. gada jūnijā studijas pārtrauca. 1943. gadā Latvija okupētajā teritorijā organizēja un izdeva laikrakstu "Jaunais Latvietis", bet 1944. gadā sāka strādāt laikraksta "Padomju Jaunatne" redakcijā par atbildīgo sekretāri, no 1944. gada strādāja laikraksta "Cīņa" redakcijā. Latvijas Universitāti pabeidza 1947. gadā. No 1949. līdz 1952. gadam studēja aspirantūrā Ļeņingradas Valsts universitātē (tagadējā Sanktpēterburgas Valsts universitāte) pie ievērojamā krievu un padomju fiziķa Sergeja Eduardoviča Friša (krievu: Фриш, Сергей Эдуардович). 1954. gadā aizstāvēja Fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu "Otrā veida sadursmju loma dzīvsudraba un nātrija tvaiku fluorescencē" Ļeņingradas Valsts universitātē.
Darbs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Strādāja Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē par asistenti (1952—1953), vecāko pasniedzēju (1953—1956) un docenti (1956—1973). No 1956. līdz 1959. gadam bija Fizikas un matemātikas fakultātes dekāne, no 1958. līdz 1967. gadam Eksperimentālās fizikas katedras vadītāja, no 1958. līdz 1967. gadam viņa veica Spektroskopijas problēmu laboratorijas vadītājas pienākumus, bet no 1967. gadam līdz 1979. gadam Spektroskopijas problēmu laboratorijas (tagad Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūts) vadītāja. 1971. gadā Elza Krauliņa Ļeņingradas Valsts universitātē aizstāvēja fizikas doktora disertāciju: "Ierosmes enerģijas pārdeve metālu tvaiku sensibilizētajā fluorescencē". Viņa bija pirmā fiziķe LVU, kas aizstāvēja fizikas doktora disertāciju (1971). Bija pirmā sieviete doktore optikā Baltijas republikās. 1973. gadā Elzai Krauliņai piešķirts profesora zinātniskais nosaukums.
Zinātniskā un organizatoriskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]E. Krauliņa turpināja pētījumus spektroskopijas jomā. Savā disertācijā pētīja nātrija spektrālās līnijas, kuras atradās spektra redzamajā daļā. Ideja bija pētīt arī ultravioletā spektra apgabalus. Pakāpeniski nobrieda ideja organizēt zinātniski pētniecisku laboratoriju Rīgā. 1963. gadā saņēma atļauju veidot jaunu zinātnisko laboratoriju. Laboratorijas vajadzībām bija izdalītas trīs štata vietas, bet nauda aparatūrai netika iedalīta. Nebija aparatūras un materiālu, nebija zinātnisko kadru. Lai iegūtu līgumdarbus un finansējumu, izveidoja stikla un mehāniskās darbnīcas, kā arī tika radīta spēcīga elektroniķu grupa, kura nodarbojās ar vajadzīgās aparatūras radīšanu un esošās aparatūras remontu. 1967. gadā laboratorija tika pārveidota par Latvijas Universitātes Latvijas Universitātes Spektroskopijas problēmu laboratoriju. 1968. gadā noslēdza pirmo līgumdarbu ar Valsts Optisko institūtu Pēterburgā par selēna un telūra metastabilo atomu pētījumiem, lai noskaidrotu iespēju tos izmantot fotodisociācijas lāzeros. Darba rezultātā tika atklāta mijiedarbība starp selēna un telūra atomiem un molekulām, kā ari ar inertās gāzes atomiem. Tika noteiktas dažādas konstantes.
1971. gadā vadīja lielu līgumdarbu ar Latvijas veselības aizsardzības ministriju par skenējoša spektrofotometra būvi, lai varētu pētīt šūnas. Pavisam tika izgatavoti četri aparāti, divi no tiem palika Latvijā. Pavisam tajā laikā tika izpildīti ap 30 līgumdarbi. Visgrūtāk bija tieši ar zinātniskajiem kadriem, tāpēc zinātniskās laboratorijas darbā tika iesaistīti 2.kursa studenti. 1963. gadā par pirmo aspirantu kļuva Māris Jansons, kas vēlāk (no 1994. līdz 1997. gadam) vadīja Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtu.
Tika turpināta otrā veida sadursmju tematika dažādos metālu tvaiku maisījumos: dzīvsudrabs-kadmijs, dzīvsudrabs-tallijs, dzīvsudrabs-cinks, dzīvsudrabs-indijs, dzīvsudrabs-nātrijs, kadmijs-cēzijs. Par šo tematiku kandidātu disertācijas E. Krauliņas vadībā aizstāvēja Māris Jansons, Modests Ārmanis, Oļģerts Sametis, Andris Lezdiņš, Eleonora Kartašova, Jānis Spīgulis. 1978. gadā aktīvi piedalījās starptautiskas atomfizikas konferences organizēšanā Rīgā.
1979. gadā atteicās no laboratorijas vadītājas pienākumiem, turpināja strādāt par zinātnisko konsultanti. Elza Krauliņa vairāk kā 30 gadus vadīja spektroskopijas zinātnisko padomi (no 1958. gada) pie Latvijas Zinātņu akadēmijas. Reizi mēnesī tika organizētas lekcijas rūpnīcu laboratoriju darbiniekiem par jaunumiem spektrālanalīzē. Tādas laboratorijas bija 32 republikas rūpnīcās.
Zinātniskās publikācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Profesore E.Krauliņa ir vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autore, ir bijusi redaktore 15 zinātnisko rakstu krājumiem. Piedalījusies ar referātiem daudzās starptautiskās konferencēs. Viņa bija iemantojusi patiesu cieņu un autoritāti universitātē, un bija labi pazīstama ārzemju fiziķu sabiedrībā.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Jansons J. LU profesore Elza Krauliņa (1920 – 2002). – “Zvaigžņotā Debess”, 2003. gada pavasaris (179), 26. – 35. lpp.
|