Spektroskopijas problēmu laboratorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Spektroskopijas problēmu laboratorija bija viena no pirmajām patstāvīgajām Latvijas Universitātes zinātniskajām fizikas laboratorijām, kas veica pētījumus optikas un spektroskopijas jomā. Izveidota 1967. gadā; pirmā vadītāja — prof. Elza Krauliņa.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spektroskopijas problēmu laboratorija (SPL) pēc profesores Elzas Krauliņas iniciatīvas tika izveidota 1967. gadā uz Latvijas Universitātes Eksperimentālās fizikas katedras bāzes. SPL līdzās Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijai (vadītājs prof. I. Vītols) un Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijai (vadītājs prof. V. Fricbergs) kļuva par patstāvīgu Latvijas Universitātes zinātnisko struktūrvienību. Izvēršot savu pētniecisko darbību, SPL pilnībā aizņēma Vecrīgas ēku Šķūņu ielā 4. Jaunās laboratorijas vajadzībām bija izdalītas 3 štata vietas, bet nauda aparatūrai netika iedalīta. Līdzekļi tika iegūti sadarbojoties ar uzņēmumiem un slēdzot līgumdarbus. Viens no jaunās laboratorijas uzdevumiem bija sagatavot speciālistus. Darbā tika pieņemti Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes otrā kursa studenti. 1963. gadā par pirmo aspirantu kļuva Māris Jansons. Tika turpināta otrā veida sadursmju tematika dažādos metālu tvaiku maisījumos: dzīvsudrabs-kadmijs, dzīvsudrabs-tallijs, dzīvsudrabs-cinks, dzīvsudrabs-indijs, dzīvsudrabs-nātrijs, kadmijs-cēzijs. Par šo tematiku kandidātu disertācijas E.Krauliņas vadībā SPL aizstāvēja Māris Jansons, Modests Ārmanis, Oļģerts Sametis, Andris Lezdiņš, Eleonora Kartašova, Jānis Spīgulis. 1987. gadā SPL formāli pārtapa par LU Zinātņu daļas Spektroskopijas nodaļu (SN).

1994. gadā pēc prof. Māra Jansona iniciatīvas SPL, apvienojoties ar Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūta (tagad LU Fizikas institūts Teorētiskās fizikas laboratoriju, izveidoja Atomfizikas un spektroskopijas institūtu[1] LU Fizikas un matemātikas fakultātes paspārnē.

Zinātniskie virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

SPL zinātniski pētnieciskais darbs bija saistīts ar dažādu elementāro sadursmju un fotoprocesu pētījumiem vielas gāzveida fāzē, eksperimentos izmantojot modernās spektroskopijas metodes un lāzerus. 1968. gadā SPL noslēdza pirmo līgumdarbu ar Valsts Optisko institūtu Pēterburgā par selēna un telūra metastabilo atomu pētījumiem, lai noskaidrotu iespēju tos izmantot fotodisociācijas lāzeros. Darba rezultātā tika atklāta mijiedarbība starp selēna un telūra atomiem un molekulām, kā arī ar inertās gāzes atomiem. Pētījumi turpināti par citu viegli kūstošu elementu - svina un alvas mijiedarbību ar kvarcu. Šos pētījumus veica Arnolds Ūbelis, Juris Siliņš, Jānis Rupkus, vēlāk arī Uldis Gross, kurš izgatavoja eksimēru lāzeru. 1971. gadā SPL īstenoja līgumdarbu ar Latvijas Veselības aizsardzības ministriju par skenējoša spektrofotometra būvi, lai varētu pētīt šūnas. Pavisam tika izgatavoti četri aparāti, divi no tiem palika Latvijā (atbildīgie - Modests Ārmanis un Uldis Jansons). Paralēli attīstījās jauns virziens - optiskajai atomu ierosmei tika izstrādāti intensīvi gaismas avoti - augstfrekvences bezelektrodu lampas (ABL).[2] Šo virzienu attīstīja Atis Skudra, Juris Siliņš, Gita Rēvalde. Par ABL izgatavošanas tehnoloģiju tika saņemtas 16 autorapliecības. SPL izgatavotās ABL kļuva pieprasītas arī ārzemēs. Sākot ar 2001. gadu, pēc ārzemju zinātnieku ieteikuma SPL Gaismas avotu tehnoloģijas laboratorijas piedalījās Eiropas Savienības COST akcijā Nr. 529: "Efektīvs apgaismojums 21.gadsimtam".[3]

SPL kļuva slavena arī ar izstrādāto fotonu skaitītāju, lai varētu mērīt vājus gaismas signālus. Šajā virzienā strādāja Uldis Jansons, Raimonds Orlovs, Andrejs Ērglis, Andrejs Krūmiņš. Par šo tēmu izstrādātas 7 autorapliecības. Vairāk kā 20 fotonu skaitītāju piegādāti pasūtītājiem aiz Latvijas Republikas robežām.

SPL kopumā tika izpildīti vairāk kā 30 līgumdarbi. No 1967. līdz 1990. gadam SPL/SN izstrādātas un aizstāvētas 20 PSRS zinātņu kandidāta disertācijas un 3 PSRS zinātņu doktora disertācijas (E.Krauliņa, M. Jansons, R. Ferbers).

Direktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1967.-1979. - profesore Elza Krauliņa
  • 1979.-1994. - profesors Māris Jansons

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]