Piedzimis Sanktpēterburgā vāciešu ģimenē. Viņa vecāki 19. gadsimta sākumā labākas dzīves meklējumos bija pārcēlušies no Prūsijas uz Krieviju.
1867. gadā beidzis ģimnāziju un iestājies Sanktpēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē, bet vēlāk turpinājis mācīties fizikas un matemātikas fakultātē. Tomēr universitāti Šiferss nebeidza, jo 1871. gadā tika atskaitīts no tās. Vēlāk ieguvis mājskolotāja diplomu.[1]
Ar šahu šacis aizrauties būdams students un jau 1870. gadu sākumā kļuvis par Sanktpēterburgas spēcīgāko šahistu. Vēlāk kļuvis par ievērojamā Krievijas šahista Mihaila Čigorina skolotāju. 1876. gadā Čigorins pārspējis savu skolotāju, uzvarot Šifersu mačā ar rezultātu 7:3 (+7-3). Tomēr jau nākamajā mačā Šiferss revanšējies ar 7½:6½ (+7-6=1). Arī vēlākajos gados abi pretinieki bieži sacentušies savstarpējos mačos, kurus gan vienmēr, neraugoties uz sīvo cīņu, uzvarējis Čigorins. Kopējais šo maču rezultāts bijis +41-19=15 par labu Čigorinam.
1887. gadā Šiferss pirmo reizi piedalījies spēcīgā starptautiskā turnīrā Frankfurtē pie Mainas, kur 21 dalībnieka konkurencē ieguvis 10. vietu. 1894. gada Leipcigas turnīrā Šiferss dalījis 8.-9. vietu. 1895. gadā Šiferss sekmīgi piedalījies Hastingsas šaha turnīrā, kurā ieguvis 6. vietu aiz Harija Pilsberija, Mihaila Čigorina, Emanuela Laskera, Zīgberta Tarraša un Vilhelma Steinica.[2]
1896. gadā Rostovā pie Donas nospēlējis maču ar Pasaules eksčempionu šahā Vilhelmu Steinicu, kurā zaudējis ar 4½:6½ (+6-4=1).[3]
1896. gadā Nirnbergas šaha turnīrā dalījis 9.-10. vietu ar Mihailu Čigorinu. Bijis otrais divos pirmajos Viskrievijas šaha turnīros (1899./1900. gadā un 1901. gadā), kuros uzvarējis Čigorins.
Šiferss bijis pazīstams arī kā šaha literāts. 1894. - 1898. gados bijis Sanktpēterburgas šaha žurnāla redaktors, bet 1891. - 1904. gados vadījis šaha nodaļas laikrakstos "Новости" ("Jaunumi"), "Петербургская газета" ("Pēterburgas avīze"), kā arī žurnāla "Нива" ("Druva") pielikumos. Sagatavojis publikācijai arī šaha spēles mācību grāmatu "Самоучитель шахматной игры" ("Šaha spēles pašmācība"), kura gan izdota jau pēc autora nāves.[4]
