Esperantoloģija
Esperantoloģija jeb esperantistika ir valodniecības un interlingvistikas (mākslīgo starptautisko valodu pētniecības) nozare, kas pēta esperanto valodu, un esperanto valodas teorija.[1] Tās izpētes priekšmeti ir vārdu veidošana, vārdu salikšana, vārdu ieviešanās, jumta terminu un īpašvārdu rakstība. Esperantoloģijas vārdu veidošanas principi atbilst nepieciešamības un pietiekamības principam, kas postulē līdzsvaru starp vārda īsumu un skaidrību. Attiecībā uz vārdu saknēm esperantoloģija nosaka šādus principus:
- Internacionalitātes princips
- Analoģijas princips ar citiem valodas elementiem
- Vārdu krājuma ekonomiskuma princips
- Labskanības princips
Visi šie principi ne vienmēr ir savā starpā saskaņā; piemēram, internacionalitātes princips prasa terminam "starptautisks" lietot vārdu internacionala, lai paaugstinātu saprotamību visiem, savukārt analoģija un vārdnīcas ekonomiskums prasa lietot internacia. Valodā otrais un trešais noteikums parasti ir spēcīgāki par pirmo.
Tomēr šo principu absolūtā spēkā esamība var traucēt valodas praktiskajam lietojumam, kur var pieļaut ne tik pareizas formas un var precizēt formas, kas nešķiet pietiekami skaidras.
Esperantoloģijas terminu pirmais lietojis japāņu zinātnieks Kendzi Osaka 1911. gadā.[1]
Organizācijas un periodika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par esperantoloģijas kā atsevišķas zinātnes disciplīnas pamatlicēju tiek uzskatīts franču matemātiķis Renē de Sosīrs,[2] kurš konfrontācijā ar atdalījušos ido valodu (1908) aizstāvēja vārdu veidošanas principus esperanto valodā, parādot tajā noteiktu valodu modeļu klātbūtni, kas sākotnēji tajā nebija iekļauti (vai vismaz tās iniciators Zāmenhofs tos nebija skaidri formulējis).
Neskatoties uz to, ka starplingvistiskie un esperantoloģijas pētījumi kopš 20. gadsimta sākuma ir publicēti daudzās publikācijās (galvenokārt esperanto periodikā), un 1930.-1931. gadā Japānā tika mēģināts izdot žurnālu ar nosaukumu Esperantologio (tika publicēti trīs numuri), žurnāls Lingva Kritiko tiek uzskatīts par pirmo specializēto zinātnisko publikāciju, kas veltīta esperantoloģijai. Izdevums tika izdots no 1932. gada februāra līdz 1935. gada martam Ķelnē kā laikraksta Heroldo de Esperanto ikmēneša pielikums (kopā 28 numuri ar 162 rakstiem). Pēc tam publicēšana tika pārtraukta toreizējo ekonomisko un politisko grūtību dēļ Vācijā.
1949.–1961. gadā žurnāls Esperantologio tika izdots dāņu esperantologa Pola Nērgora redakcijā; kopā izdoti 6 numuri, kopējais lappušu skaits 424.[3] 1976.–1977. gadā Budapeštā tika izdoti trīs žurnāla Esperantologiaj Kajeroj numuri.
Pašlaik Upsalas Universitāte izdod specializētu daudzvalodu žurnālu Esperantologio / Esperanto Studies.[4] Amsterdamā izdotais starptautiskais zinātniskais žurnāls Language Problems and Language Planning pastāvīgi publicē materiālus par interlingvistiskām un esperantoloģiskām tēmām.[5] Turklāt tiek izdoti informatīvie izdevumi Informilo por interlingvistoj un Interlinguistische Informationen.
No nozīmīgākajiem zinātniskajiem esperantoloģijas centriem un skolām, kas šobrīd pastāvīgi darbojas, ievērojamākie ir trīsgadīgie interlingvistikas un esperantoloģijas kursi Ādama Mickeviča universitātē Poznaņā (Polijā).[6] Esperantoloģijas studiju fonda stipendijas ir pieejamas zinātniekiem, kas veic zinātniskus pētījumus par esperantoloģijas tēmām.
Nozīmīga loma esperanto valodas vēsturiskajā analīzē un zināmā mērā arī attīstības virzienā ir Esperanto akadēmijai (tās pētījumu rezultāti tiek publicēti tā saukto “Akadēmijas lēmumu un ieteikumu” formā).[7]
Galvenās bibliotēkas, kurās ir ievērojams daudzums materiālu par esperanto valodu, ir Hektora Hodlera bibliotēka (atrodas Pasaules Esperanto asociācijas galvenajā mītnē Roterdamā, aptuveni 30 000 vienību)[8] un Starptautiskā Esperanto muzeja kolekcija (kas ir daļa no Austrijas nacionālo bibliotēku tīkla).[9]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «СЛОВАРЬ ИНТЕРЛИНГВИСТИЧЕСКИХ ТЕРМИНОВ-2». web.archive.org. 2007-10-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-12. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «4.4. La planlingvistika periodo - de Volapük ghis estanteco». web.archive.org. 2016-07-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-07-25. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Esperantologio, la revuo de Paul Neergaard». web.archive.org. 2012-03-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-04. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Esperantologio / Esperanto Studies / EES». www.cb.uu.se. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Detlev Blanke. Interlingvistiko kaj esperantologio, chu vere necesaj? (La Ondo de Esperanto)». web.archive.org. 2011-08-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-06. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Interlingvistikaj Studoj: hejmo». web.archive.org. 2011-09-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-09-10. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Akademio de Esperanto». web.archive.org. 2011-05-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-17. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Biblioteko Hector Hodler». web.archive.org. 2012-08-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-26. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «Österreichische Nationalbibliothek - Esperanto Museum». web.archive.org. 2012-08-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-22. Skatīts: 2024-05-27.