FK ASK Rīga

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas ASK
Nosaukums Armijas sporta klubs
Līga Virslīga
1943 1. vieta
Dibināts 1919. gada 7. jūlijā 
Stadions ASK stadions

(ietilpība: 12000)

Mājas krāsas

Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) bija Latvijas futbola klubs no Rīgas. ASK futbola komanda pastāvēja līdz 1940. gada rudenim, kad tā tika izformēta un komandas sportisti ieskatīti Armijas virsnieku nama komandā. ASK tika atjaunots vācu okupācijas apstākļos, divus gadus pēc kārtas uzvarot okupētās Latvijas čempionātā. 1944. gadā komanda atkal tika izformēta, atkal parādījās AVN vienība, kura vēlāk gan tika pārsaukta par ASK, taču to kā padomju armijas struktūrām pakļautu vienību nebūtu pareizi uzskatīt par pirmskara ASK turpinājumu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par ASK dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 7. jūlijā[1]. Sporta klubam par pamatu kļuva Vidzemes divīzijas sporta pulciņš, kas vēlāk pārtapa par Rīgas garnizona sporta klubu, tad par armijas sporta savienību un visubeidzot — par Armijas Sporta klubu[2].

Pirmajā Latvijas čempionātā 1921. gadā armijas komanda startēja kā Rīgas garnizona sporta klubs B (otrajā pēc spēka) grupā[3]. Garnizona komanda nespēja sastādīt nopietnu pretestību pārējām savas grupas komandām — LJS un LNJS, četrās spēlēs piedzīvojot četrus zaudējumus. 1922. gadā B grupā spēlēja jau vairāk komandu un ASK turējās vadošajā grupā, tomēr sezonas kopvērtējumā piekāpās gan Marss, gan LNJS vienībām. Nozīmīgākais sportists agrīnajos ASK gados bija Alberts Rumba, kas vairāk gan bija pazīstams kā ātrslidotājs.

1923[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gada B grupas turnīrā ASK bija uzskatāma par vienu no favorītēm, tā pastiprinājās, piesaistot divus bijušos A klases komandas Unions spēlētājus: Kārli Kauki-Daugi (ievērojams pirmskara Latvijas burātājs) un Plauci[4] [5], turklāt no dalības atteicās divas favorītkomandas: LJS un Marss[6]. Rezultātā ASK izcīnīja 1. vietu B grupā un līdz ar to tiesības spēlēt ar Unions par vietu A grupā nākamajam gadam[7]. 11. novembrī notikušajā pārspēlē nevienai no komandai vārtus gūt neizdevās, tika spēlēts papildlaiks, taču tumsas iestāšanās dēļ spēli pārtrauca[8]. Divas nedēļas vēlāk ASK laukumā notika atkārtota spēle, un tajā ASK uzvarēja ar 3:2, tādējādi iegūstot tiesības 1924. gadā spēlēt A grupā[9]. Vārtu guvēji ASK labā izšķirošajā spēlē: Doniņš, Daude un Rumba. Spēlē par pāreju uz A grupu ASK spēlēja sekojošā sastāvā: Vārtsargs Ivanovs. Aizsargi: Kauke-Dauge, Vītiņš. Pussargi: Hensels, Pukše, Simanovičs. Uzbrucēji: Rumba, Doniņš, Daude, Grundmanis, Manguls[10]. Līdzās ASK futbola komandas sasniegumiem, par 1923. gada Latvijas futbola vienu no svarīgākajiem notikumiem kļuva ASK laukuma atklāšana - ASK stadions (tagad: LU stadions) kļuva par vienu no labākajiem Rīgā un tajā regulāri spēlēja arī Latvijas futbola izlase.

1924[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāreja līmeni augstāk ASK izdevās veiksmīga - Rīgas meistarsacīkšu A grupā tā ieņēma otro vietu. Tiesa, jāņem vērā, ka turnīra gaitā no tā izstājās iepriekšējo divu gadu Latvijas čempionvienība Ķeizarmežs, turklāt 2 punkti par uzvaru pret JKS ASK tika piešķirti jau pēc spēles, pretiniekiem piešķirot tehnisko zaudējumu ārzemnieka spēlēšanas dēļ[11]. Tāpat ASK guva labus panākumus Rīgas kausa izcīņā - pārspējot Amatiera, Union un LSB vienības, tā kvalificējās turnīra finālam, kur tikai pagarinājumā piekāpās Rīgas futbola klubam.

1925[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamajā gadā ASK neizdevās atkārtot - A klases piecās spēlēs piedzīvoti pieci zaudējumi, bija problēmas ar komandas sastāva komplektāciju. Labākais vārtu guvējs komandā - Plaucis (2 vārti no 3). Līdz ar iegūto pēdējo vietu A klasē bija jāspēlē pārspēle ar B klases uzvarētāju LNJS. Pirmās divas spēles beidzās neizšķirti, bet trešajā uzvarēja LNJS. Tiesa, līdz ar Ķeizarmeža komandas likvidēšanu ASK tomēr izdevās vietu A klasē saglabāt, neatkarīgi no sportiskajiem rezultātiem.[4]

1926[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī 1926. gadā ASK sportiskie rezultāti sevišķi neuzlabojās - otro gadu pēc kārtas Rīgas meistarības A klasē nācās samierināties ar pēdējo vietu, par vienīgo pozitīvo apstākli kļuva pret JKS izcīnītais neizšķirts, kamēr pārējās 4 spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi. Bija nopietnas problēmas ar sastāva komplektāciju, katru nākamo spēli nomainot teju pusi sastāva. Regulāri spēlēja vienīgi Daude, Cukurs, Simanovičs, Gulbis un Apens. Atkal jau ASK bija jāspēlē pārspēle par vietu A klasē ar B klases labāko komandu, šai reizē Makkabi. Otro gadu pēc kārtas pārspēlē ASK zaudēja[12]. Tiesa, atkal jau pārspēles rezultātam izrādījās, ka sevišķas nozīmes nebija - 1927. gada sākumā tika izveidota vienota Latvijas futbola Virslīga, kur iekļāva 3 labākās Rīgas komandas, bet gan ASK, gan Makkabi arī uz nākamo gadu palika Rīgas meistarības A klasē (kas gan vairs nebija augstākā līga).[13]

1927[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labākajām Rīgas A klases komandām pārejot uz jaunizveidoto Virslīgu, ASK uzreiz nespēja apliecināt savu gatavību pāriet uz Virslīgu, 1927. gada A klases meistarībā ieņemot ceturto vietu. Lai arī rezultāti joprojām nebija spoži, tomēr šis gads iezīmēja sākumu armijas centieniem ASK izveidot par spēcīgu komandu. Komandai pievienojās vēlākais ASK uzbrukuma līderis Augusts Brēdersons, iepriekš spēlējis JKS.[4]

1928[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASK sastāvu papildināja vairāki ļoti laba līmeņa futbolisti: Arvīds Bradiņš (RFK), Aleksandrs Priede, Augusts Baraks, Ādolfs Priede (visi - SSS), Melbergs (JKS), un ASK veiksmīgi uzvarēja A klases turnīrā. Tiesa, pret galvenajiem konkurentiem cīņas bija smagas - Unionam ASK zaudēja ar 1:2, kamēr pret LSB uzvara ar 5:4 tika izcīnīta, atspēlējoties no 0:4. Kā Rīgas A klases meistars ASK piedalījās pārejas spēlēs par vietu Virslīgā ar novadu meistarvienībām, pārspējot gan Valmieras sporta biedrību, gan Liepājas Makkabi un visubeidzot arī Virslīgā pēdējo vietu ieņēmušo Liepājas LNJS. Tāpat ar labiem panākumiem ASK spēlēja Rīgas kausa izcīņā, kur sasniedza turnīra finālu, tā gaitā pārspējot Virslīgas komandas RFK un Amatieri.[4]

1929[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virslīgā ASK debitēja, izpildot minimālās prasības šādā situācijā - nepaliekot pēdējā vietā. 8 spēlēs komanda izcīnīja 1 uzvaru, divreiz spēlēja neizšķirti un piecreiz piedzīvoja zaudējumu. Par lielāko panākumu kļuva pret meistarvienību Liepājas Olimpiju izcīnītais neizšķirts. Tieši no Olimpijas pirms šīs sezonas ASK bija pievienojies nozīmīgs papildspēks - aizsargs Oskars Īlens, no Liepājas LNJS pārnāca Ernests Laumanis, tāpat ASK turpināja pastiprināties uz SSS rēķina, piesaistot vārtsargu Degneru, tikām komandu pameta uz RFK pārgājušais Aleksandrs Priede.

1930[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virslīgai paplašinoties līdz septiņām komandām, ASK atkārtoja iepriekšējās sezonas rezultātu, ieņemot 4. vietu. Lielākais ASK sasniegums šajā sezonā bija uzvara ar 3:0 viesos pret iepriekšējo gadu Latvijas meistarvienību Liepājas Olimpiju, visus trīs vārtus gūstot Brēdersonam[14], kas šajā sezonā kļuva par labāko ASK vārtu guvēju Virslīgā.

1931[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virslīgas sezona ASK padevās izteikti neveiksmīga - 8 komandu konkurencē ieņemta tikai 7. vieta, apsteidzot vienīgi absolūtos pastarīšus Cēsu SB. Īpaši katastrofāla padevās spēle pret RFK, kur ASK zaudēja ar 1:8. Toties pamazām komandā iespēlējās vairāki vēlāko ASK panākumu dalībnieki - Kārlis Balodis, Augusts Timpers, Roberts Pakalns un citi. ASK diezgan veiksmīgi darbojās uzbrukumā (3. rezultatīvāka komanda Virslīgā), bet ļoti daudz vārtus arī zaudēja.[4]

1932[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gads kļuva par panākumiem bagātāko ASK pirmskara Latvijā, klubam kļūstot par ceturto vienību (pēc Ķeizarmeža, RFK un Liepājas Olimpijas. Pastiprinājies ar tādiem izlases līmeņa futbolistiem kā Arvīds Jurgens, Aleksandrs Rehtšprehers, Francis Zandbergs un Staņislavs Varakājs, Armijas sporta klubs sevi pieteica kā pretendentu uz visaugstākajām vietām. Iepriekšējo gadu meistarvienībām RFK un Olimpijai šī sezona galīgi nebija veiksmīga, līdz ar to sezonas noslēgumā sanāca, ka tituls ižšķīrās zelta spēlē starp ASK un Vanderer komandām, ASK izcīnot uzvaru. Brēdersons ar 12 vārtiem kļuva par Virslīgas labāko vārtu guvēju.[15]

1933[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosargāt iegūto Latvijas meistara titulu ASK neizdevās, piekāpjoties gan RFK, gan Olimpijai. Toties neveiksmi čempionātā izdevās kompensēt ar uzvaru Rīgas kausā, kur ASK ceļā uz finālu uzvarēja Cēsu SB, JKS, Gulbenes LDzB un Universitātes sports futbolistus, bet finālā atkal pārspēja savus sīvākos sāncenšus Virslīgas turnīrā - Vanderers futbolistus.[16]

1934[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī 1934. gadā ASK Virslīgā ieņēma ceturto vietu, īsti nespējot iesaistīties cīņā par titulu. Labākie gadi futbolā bija garām komandas līdzšinējiem līderiem - Bradiņam, Brēdersonam, Balodim, un trūka spēku uzbrukumā, kas viņus varētu nomainīt, lai arī aizsardzība un vārtsargs ASK joprojām bija labā līmenī. No jaunās paaudzes futbolistiem ievērojamākais ASK rindās bija Arvīds Pētersons, labāk gan zināms kā hokejists.

1935[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamā sezona bija viena no sliktākajām ASK vēsturē - 6. vieta Virslīgā bez sevišķām cerībām pacelties augstāk, ļoti nesekmīgi spēlējoša uzbrukuma līnija (par spīti tam, ka no Vanderera bija pārnācis izlases spēlētājs Vaclavs Borduško), nevienam ASK spēlētājam šajā sezonā neizdevās gūt pat piecus vārtus. Komandā bija ieilgusi paaudžu maiņa, taču pamazām tā tuvojās noslēgumam, ASK bija labas komandas jauniešu līgās un par spīti viduvējai tagadnei bija labas nākotnes perspektīvas.[4]

1936[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc trīs gadu pārtraukuma ASK atkal spēja izcīnīt Virslīgas medaļas, šai reizē ieņemot turnīrā otro vietu, visā sezonas garumā pretendējot arī uz pirmo vietu, tomēr zaudējums savstarpējā spēlē Olimpijai to sasniegt. Šī kļuva par izrāviena sezonu Aleksandram Vanagam (Virslīgas labākais vārtu guvējs), tāpat iespēlējās Borduško, par kodola spēlētājiem kļuva Harijs Vītoliņš, Francis Makarskis un Arnolds Puriņš. Faktiski no 1932. gada meistarkomandas ASK sastāvā bija atlikuši četri: Jurgens, Dragūns, Varakājs un Pakalns, kamēr pārējā komanda bija nomainījusies. ASK veiksmīgi startēja arī Latvijas kausa izcīņā, sasniedzot turnīra finālu, kur gan piekāpās Vanderera komandai.

1937-38[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virslīgai pārejot uz rudens-pavasaris formātu, turnīrā netrūka haosa, kā rezultātā ASK meistarības pēdējo spēli aizvadīja jau gandrīz vai nākamās sezonas sākumā, sūtot laukumā rezervistu sastāvu, tai skaitā bijušo izlases spēlētāju no Liepājas Aleksandru Stanku. Cīnīties par titulu traucēja arī ilggadīgā komandas pamatvārtsarga Arvīda Jurgena aiziešana, viņa vietā stājoties mazāk pieredzējušajam Jurim Kļaviņam. Virslīgā ASK ieņēma trešo vietu.

1938-39[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešo sezonu pēc kārtas ASK izdevās tikt pie Virslīgas medaļām, šai reizē - atkal sudraba, un atkal tituls izslīdēja no komandas rokām, piedzīvojot zaudējumu Olimpijai. Atkārtoti par Virslīgas labāko vārtu guvēju kļuva Vanags, vairāk kā 10 vārtus guva Borduško, bet par trešo rezultatīvāko komandas spēlētāju kļuva gados jaunais Ludvigs Putniņš. Jurim Kļaviņam gūstot traumu, par vārtsargu pārkvalificējās līdzšinējais laukuma spēlētājs Kārlis Pakalns, kurš gan arī vēlāk turpināja mainīt savas pozīcijas laukumā. ASK atkal izdevās sasniegt Latvijas kausa finālu, kur līdzīgi kā iepriekšējā reizē nācās piekāpties Vanderera (pārsaukta par Rīgas Vilkiem) komandai.

1939-40[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējā neatkarīgās Latvijas Virslīgas sezonā ASK atkal tajā ieņēma trešo vietu, par mata tiesu apsteidzot Hakoah futbolistus. ASK joprojām bija ļoti jaudīgs uzbrukums, Vanagam trešo reizi kļūstot par Virslīgas labāko vārtu guvēju (kopā ar RFK uzbrucēju Frici Kaņepu), kamēr Borduško bija trešais rezultatīvākais turnīra spēlētājs, taču savu vārtu priekšā ASK nespēlēja tik labi. Pēdējās turnīra spēles gan tika aizvadītas jau okupācijas apstākļos, 1940. gada rudenī pēc aizvadītām 5 Virslīgas kārtām, ASK tika izformēts, bet tā futbolisti ieskaīti RDKA sastāvā.[4]

1942[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu okupācijas apstākļos vairums neatkarīgās Latvijas sporta klubu tika atjaunoti. ASK gan sākotnēji saucās RSK jeb Rīgas sporta klubs, jo nebija jau Latvijas armijas, ko tas varētu pārstāvēt, ar šādu nosaukumu komanda startēja Rīgas meistarībā, kur ieņēma 2. vietu, taču uz Virslīgas spēlēm rudenī tā jau atguva pierasto ASK nosaukumu. Kara apstākļos ASK kļuva par vadošo komandu Latvijas futbolā, visai pārliecinoši uzvarot Latvijas Virslīgā. No tā ASK sastāva, kas par Latvijas čempioniem kļuva 1932. gadā, komandā bija atlicis tikai viens futbolists - Roberts Pakalns. Tāpat komandas vadībā, līdzīgi kā 10 gadus iepriekš, bija iesaistīti Herberts Baumanis un Voldemārs Baumanis. Tikām spēlētāju vidū līdzās jau pirmskara ASK dalībniekiem izcēlās tādi sportisti kā Ēriks Koņeckis, Reinholds Riekstiņš, Eduards Valdmanis, Alberts Dzerelis un Kārlis Ārens.

1943[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī 1943. gadā ASK spēja uzvarēt Latvijas Virslīgā, tāpat komanda triumfēja arī Latvijas kausa izcīņā, kas šajā gadā tika atjaunota. Kausā īpaši spraigas sanāca finālspēles, kur pirmajā mačā ASK Liepājas Olimpijai zaudēja ar 0:2, tad atbildes spēlē atspēlējās ar 4:2, kā rezultātā tika spēlēts papildlaiks, kurā ASK guva trīs bezatbildes vārtus.[17]

1944[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada Virslīgas sezonu pārtrauca Latvijas teritorijā notiekošā karadarbība, pēc aizvadītām sešām kārtām ASK bija dalītā pirmajā vietā turnīrā. Līdz ar atkārtoto padomju okupāciju, ASK atkal tika izformēta.

Iegūtie tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pazīstami spēlētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]