Felicita Ertnere

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Felicita Ertnere (dzimusi 1891. gada 25. jūlijā – mirusi 1975. gada 3. septembrī) bija režisore, kustību konsultante, skatuves mākslas pedagoģe, Eduarda Smiļģa līdzgaitniece.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Felicita Ertnere dzimusi Rīgas apriņķa Siguldas pagasta „Spriguļu” mājās, lauksaimnieku ģimenē. Beigusi V. Olava komercskolu Rīgā (1911), Pētrburgas P. Leshafta Augstāko sieviešu kursu vispārizglītojošo nodaļu (1912), P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtu (1917), S. Aueres ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju Pēterburgā (1919). Studiju nolūkos apceļojusi Eiropas mākslas centrus (1923-1936).

Darba gaitas sāk kā fiziskās audzināšanas skolotāja A. Lunačarska internātskolā Petrogradā (1917-1920). 1920. gadā atgriežas Rīgā – ir kustību disciplīnu pedagoģe Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un, E. Smiļģa aicināta, 1920. gadā sāk strādāt par kustību konsultanti Dailes teātrī. Pasniedz ritmoplastiku Latvju dramatiskajos kursos.

1940/1941. gada sezonā ir režisore Operas un baleta teātrī, pēc tam kā ritmoplastikas un aktiermeistarības pedagoģe, arī režisore, turpina darbu Dailes teātrī.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā, kad Dailes teātri vada Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere palīdz veidot Dailes teātra savdabīgo stilu. Balstoties uz F. Delsarta izteiksmīgo kustību teoriju un E. Žaka-Dalkroza ritmikas mācību, Dailes teātra izrādēs iestudē dejas un skatuves kustību, ievieš regulāras ritmoplastikas nodarbības, piedalās iestudējumu mizanscēnu izveidē. No 1940. gadu vidus kļūst par līdzautori gandrīz visiem ievērojamākajiem Ed. Smiļģa iestudējumiem, darbojoties pie tēlu attiecību nianšu un psiholoģiskā pamatojuma izstrādes.

Kopā ar Ed.Smiļģi veidoti visi ievērojamākie Dailes teātra vadītāja iestudējumi Vairāk kā 20 patstāvīgi iestudētas izrādes, no kurām ievērojamākās: Ā. Alunāna „Seši mazi bundzenieki” (1939), V. Vīgantes „Palmas zaļo vienmēr”(1959), Raiņa „Pūt, vējiņi!”(1953), Dž. B. Šova „Māja, kur sirdis lūzt” (1966), E. Vulfa „Svētki Skangalē”(1970).

1950. gadā kļūst par LPSR Tautas skatuves mākslinieci, 1971. gadā saņem J.Dubura balvu.

Par F.Ertneri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • V.Hausmanis „Sarunas ar Felicitu Ertneri”, 1977.
  • J.Liepiņš „Felicita Ertnere, daugaviete un gaujmaliete// Liepiņš J. „Cildenās dāmas”, 1994.
  • Ar ticību un atbildību: [ F.Ertneres vēstules Smiļģim] Sakārtojusi R.Rotkale, „Teātra Vēstnesis”, 1991.