Felicita Pauļuka
| ||||||||||||||||
Felicita Pauļuka (dzimusi Jānke 1925. gada 8. maijā, mirusi 2014. gada 8. decembrī) bija latviešu māksliniece. Guvusi ievērību kā portretu un aktu gleznotāja, pievērsusies pasteļglezniecībai,[1] daudz strādājusi arī bērnu grāmatu un žurnālu ilustrēšanā.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Felicita Pauļuka no 1932. līdz 1939. gadam mācījās Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. 1939. gadā iestājās Rīgas Viļa Olava komercskolā, 1940. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā. Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1944. gadam pārtrauca studijas. 1943. gadā apprecējās ar gleznotāju Jāni Pauļuku, laulība ilga līdz 1950. gadu sākumam.[1].
1944. gadā atjaunoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur viņas pedagogi bija Ģederts Eliass un Leo Svemps, ilustrēja latviešu dzejas un prozas antoloģiju „Dziesma par Lielo Tēvijas karu”. No 1944. līdz 1947. gadam strādāja laikrakstā "Cīņa" par ilustratori un karikatūristi. 1949. gadā ar izcilību absolvēja LMA Ģederta Eliasa vadīto stājglezniecības meistardarbnīcu ar portretu grupu „Vecāķu zvejnieki” (vad. Ģ. Eliass). 1950. un 60. gados ceļoja pa PSRS, ceļojumos radot ogles un sangīnas zīmējuma tehnikā veidoto portretu sērijas, piem., “Latviešu zvejnieki”, “Gruzīnu zemnieki”, “Donbasa ogļrači”, “Sārēmā salas zvejnieki". 1956. gadā iestājās LPSR Mākslinieku savienībā.[2]
Kopš 1960. gadiem pievērsās pasteļa tehnikai, ko turpināja izkopt visu mūžu, strādāja pie daudzu Latvijas kultūras darbinieku portretiem, gleznojot, piemēram, Lilitu Bērziņu, Ēvaldu Valteru. Daudz gleznojusi aktus, veidojot tos kā portretu paplašinājumus. Felicitas Pauļukas ilustrācijas žurnālā "Draugs" un "Zīlīte", kā arī ilustrācijas Valda Luksa grāmatai „Pirmklasnieki” (1957), Bruno Saulīša grāmatai „Draugi” (1958), Raiņa dzejoļu krājumiem „Manu lellīti sauc Lollīte”, „Dzimumdiena” un citām bērnu grāmatām lielā mērā noteica bērnu literatūras ilustrāciju rokrakstu 1950., 1960. un 1970. gados.[3]
1966. gadā viņa pabeidza ciklu „Sāremā salas zvejnieki”, kas tika apbalvots ar PSRS Mākslinieku savienības diplomu. 1970. gadā Latviešu sarkano strēlnieku muzejam tapa strēlnieku portretu cikls. 1979. gadā notika Pauļukas personālizstāde Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejā.
Par nopelniem latviešu mākslas attīstībā un sakarībā ar piedalīšanos Latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā tika apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes goda rakstu.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 ir.lv. «Mirusi māksliniece Felicita Pauļuka». www.irlv.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. februārī. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
- ↑ «Felicita Pauļuka». www.mākslinieki.lv. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
- ↑ Māra Pāvula. «10 lietas, kas jāzina par Felicitu Pauļuku». artteritory.com, 2016. gada 16. decembrī. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
- ↑ «Pauļuka Felicita». www.antonia.lv. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs. Felicita Pauļuka (1925—2014). Pasteļi un zīmējumi Izstāde ciklā “Paaudze” Arhivēts 2016. gada 16. decembrī, Wayback Machine vietnē.