Ēvalds Valters

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par aktieri. Par citām jēdziena Valters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ēvalds Valters
Ēvalds Valters
Dzimis 1894. gada 2. aprīlī
Planīcas "Egleniekos", Kurzemes guberņa, Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Miris 1994. gada 26. septembrī (100 gadu vecumā)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Nodarbošanās aktieris
Darbības gadi 1923—1990
Dzīvesbiedre Vera Gribača

Ēvalds Valters (dzimis 1894. gada 2. aprīlī Planīcas "Egleniekos" (tagad Kurmāles pagasts), miris 1994. gada 26. septembrī Rīgā) bija latviešu strēlnieks, aktieris un literāts, Latviešu strēlnieku apvienības goda priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1894. gada 2. aprīlī[1] Planīcas "Eglenieku" mājās kā neprecētās kalpones Annas Valters dēls. Bez Ēvalda mātei jau bija vecākie bērni - brālis Jānis (Žanis) (dz. 1882) un māsa Ieva (dz. 1890). 1896. gadā nāk pasaulē māsa Marija un tai pat gadā Anna Valters apprecas ar Planīcas "Eglenieku" saimnieku, atraitni Frici Šēnbergu. Viņu laulībā dzimis dēls Fricis Šēnbergs (1897 - 1904). 1897. gadā pēc vīra nāves Anna ar bērniem pārcēlās uz Kuldīgu, kur 1901. gadā salaulājās ar strādnieku Jēkabu Upmali. Viņiem meita Amālija Minna Upmale (dz. 1903)[2].

Pēc pamatskolas absolvēšanas Valters strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā "Vulkāns". 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem "Valodnieks". Tā kā Valters bija vienīgais dēls, sākoties 1. Pasaules karam, viņam nebija jāiet karot. 1915. gadā Valters aizbrauca uz Maskavu un sāka strādāt vīna firmā, taču drīzumā sailgojās pēc dzimtenes un iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.[3]

Teātra aktiera karjeru uzsācis 1917. gadā Pirmā pasaules kara frontē, strēlnieku pašdarbības teātra trupā. Viņa pirmā loma bija Krodzinieks brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" uzvedumā. 1920. gadā Maskavā iestājās teātra studijā Творчество, kuru vadīja Jevgēņijs Vahtangovs — te filmējies savā pirmajā kinofilmā "Sargeņģelis" (kr. Ангел-хранитель), — bet 1923. gadā kā aktieris darbojās Maskavas latviešu teātrī "Skatuve". Atgriezies Latvijā 1923. gadā, uzsāka darbu Liepājas teātrī (līdz 1928. gadam), lasīja aktiermākslas kursu Tautas Akadēmijā. 1928./29. gadā vienu sezonu pēc Eduarda Smiļģa uzaicinājuma nostrādāja Dailes teātrī. Aktieris Daugavpils teātrī (1929—1930). 1932. gadā Ēvalds Valters kopā ar aktieri Teodoru Lāci izveidoja bezdarbā esošo profesionālo aktieru ansambli "Tautas Teātris", kas darbojās Rīgā, Lāčplēša ielā 43/45 (Grāmatnieku nams, vēlāk Poligrāfiķu kultūras nams) līdz 1934. gadam. Pēc teātra slēgšanas, darbu atrada Liepājas teātrī (1934—1938). 1940. gadā Ēvaldam Valteram uzticēja Jelgavas teātra vadību. Valters atgriezās Dailes teātrī 1941. gadā un tajā nostrādāja līdz pat skatuves gaitu beigām, radot ap simts vienreizīgu, neaizmirstamu tēlu. Pēdējo lomu Ēvalds Valters spēlēja 94 gadu vecumā, un tas bija A. Čaka dzejas izrādē "Mūžības skartie". Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās, kopumā atveidojis 36 kinovaroņus. Ilgu laiku bija vecākais darbojošais aktieris pasaulē.[4] Saņēmis "Tautas aktiera" goda nosaukumu.

1939. gadā nopirka zemes gabalu Rīgas pievārtē Bieriņos. Burātājs — ar savu jahtu "Ragana" burāja pa Lielupi un Rīgas jūras līci līdz pat 50. gadu vidum.

Ēvalds Valters bijis precējies trīs reizes, ar pēdējo sievu - Veru Gribaču laulībā nodzīvoja 40 gadus. Divās pirmajās laulībās viņam bija trīs meitas, trešajā - dēls Raitis.

Ar savu uzrunu 8. oktobrī atklāja LTF dibināšanas kongresu. 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils tornī kopā ar rakstnieku Albertu Belu pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. Viens no pirmajiem 1992. gada jūnijā saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi. 1993. gadā Aizpores kapsētā iestādījis ozoliņu pie pieminekļa O.Kalpakam.

Valters 1956. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet 1981. gadā — Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ē. Valteram veltīta pastmarka.

Daudz tulkoja no franču valodas - Rasinu, Moljēru, Lafontēnu. 1940. gadā apgādā "Zemnieka domas" tika izdota Valtera tulkotā Žana Rasina traģēdija "Britaniks". 1956.gadā ar pseidonīmu "Ints Baltarājs" Latviešu Nacionālais Fonds Skandināvijā izdeva Ēvalda Valtera poēmu "Rusiāde: rakstīta komūnistu okupācijas laika tumsā, bailēs un slepenībā no ļauno acu skata, tagadējā Latvijā". Poēmas rokrakstu pēc Valtera lūguma uz Stokholmu aizveda kāds Zviedrijas flotes kuģa virsnieks.

Tulkojis no franču valodas latviski 20 Moljēra lugas un 412 Lafontēna fabulas.

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Žans Rasins. Britaniks / no franču val. atdz. Ēvalds Valters. − Rīga: Zemnieka Domas, 1940. − 80 lpp.
  • Lafontēns. Lafontēna fabulas / no franču val. atdz. Ēvalds Valters. — Rīga: Liesma, 1985. — 361 lpp.
  • Moljērs Žans Batists. Komēdijas / no franču val. tulk. Ēvalds Valters. — Rīga: Liesma, 1972. — 431 lpp.
  • Ints Baltarājs. Rusiāde. — Stokholma: Latviešu Nacionālais Fonds Skandināvijā, 1956. − 61 lpp.

Ēvalda Valtera vārds[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aktierim veltītas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc Kuldīgas latviešu luterāņu draudzes baznīcgrāmatas 1894. gada 83. ieraksta - dzimis 30. martā sešos no rīta
  2. Kuldīgas latviešu luterāņu draudzes baznīcgrāmatas 1882-1904
  3. Venta Vecumniece. Dailes ugunij rada... : par Dailes teātra vecākās paaudzes aktieriem - atmiņas, apceres, sarunas: 1.d. - Rīga: Priedaines, 2001. - 281.lpp.
  4. Šobrīd Valtera rekords ir pārspēts — vēl joprojām Vācijas teātros uzstājas 1903. gadā dzimušais holandiešu izcelsmes aktieris un dziedātājs Johaness Hēsterss.
  5. diena.lv , Dreiliņos būs Ēvalda Valtera iela
  6. gramata21.lv , Gunta Klupša
  7. http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/602665-kuldiga_atklats_piemineklis_evaldam_valteram

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mudīte Šneidere, Harijs Liepiņš. Ēvalds Valters — Liepājas līkais velns: gandrīz dokumentāls stāsts dialogos ar varoņa līdzdalību . — Rīga: Māksla, 1992. — 109 lpp.
  • Ēvalds Valters. 100 : [jubilejas izdevums] / red. Rita Rotkale. - Rīga : Teātra Vēstis, 1994. - 40 lpp.
  • Evalds Valters. Dzivi mīlot / sast. Inga Zariņa — Rīga: Jumava, 2006. — 54 lpp. ISBN 9984-38-095-5
  • Vera Gribača—Valtere, Mudīte Šneidere. Ēvalds Valters, 1894.—1994. — Rīga: Jumava, 2006. — 240 lpp. ISBN 9984-38-056-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]