Ēvalds Valters

Šis raksts ir par aktieri. Par citām jēdziena Valters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Ēvalds Valters
Dzimis	1894. gada 2. aprīlī "Egleniekos", Planicas pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miris	1994. gada 26. septembrī (100 gadu vecumā) Rīga, Latvija
Nodarbošanās	aktieris
Darbības gadi	1923—1990
Dzīvesbiedre	Mirdza Kaupiņa Alīda Ieva Grīna Vera Gribača-Valtere

Ēvalds Valters (dzimis 1894. gada 2. aprīlī Planīcas "Egleniekos" (tagad Kurmāles pagasts), miris 1994. gada 26. septembrī Rīgā) bija latviešu strēlnieks, aktieris un literāts, Latviešu strēlnieku apvienības goda priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

Biogrāfija

Dzimis 1894. gada 2. aprīlī Planīcas "Eglenieku" mājās kā neprecētās kalpones Annas Valters (dzimusi 1859. gadā Pelčos) dēls. Bez Ēvalda mātei jau bija vecākie bērni — brālis Jānis (Žanis) (dz. 1882) un māsa Ieva (precējusies Vendele) (dz. 1890). 1896. gadā nāk pasaulē māsa Marija (precēta Tomsone), un tai pašā gadā Anna Valters apprecas ar Planīcas "Eglenieku" saimnieku, atraitni Frici Šēnbergu. Viņu laulībā dzimis dēls Fricis Šēnbergs (1897—1904), bet vīrs Fricis Šēnbergs 1897. gadā miris. Pēc vīra nāves Anna ar bērniem pārcēlās uz Kuldīgu, kur 1901. gadā salaulājās ar strādnieku Jēkabu Upmali. Viņiem 1903. gadā piedzimusi meita Amālija Minna Upmale prec. Štelfa.

Četrus gadus mācījās Kuldīgas ministrijas skolā, strādāja pie mātes brāļa Jēkaba Valtera dārzniecībā, tad strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā "Vulkāns". 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem "Valodnieks". Tā kā Valters bija palicis mātes vienīgais dēls, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņam nebija jāiet karot. 1915. gadā Valters aizbrauca uz Maskavu un sāka strādāt vīna firmā, Maskavā iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, lai karotu Latvijā. Piedalījies Ziemassvētku kaujās. Kritis vācu gūstā Vidzemē, pēc tam sameklējis savu pulku Krievijā.

Teātra aktiera karjeru uzsācis 1917. gadā Pirmā pasaules kara frontē, strēlnieku pašdarbības teātra trupā. Viņa pirmā loma bija Krodzinieks brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" uzvedumā. 1920. gadā Maskavā iestājās teātra studijā Творчество, kuru vadīja Jevgēņijs Vahtangovs — te filmējies savā pirmajā kinofilmā "Sargeņģelis" (kr. Ангел-хранитель) —, bet 1923. gadā kā aktieris darbojās Maskavas latviešu teātrī "Skatuve". Atgriezies Latvijā 1923. gadā, 1. sezonu nostrādāja teātrī Jēkabpilī, pēc tam uzsāka darbu Liepājas teātrī (līdz 1928. gadam), lasīja aktiermākslas kursu Tautas akadēmijā. 1928./29. gadā vienu sezonu pēc Eduarda Smiļģa uzaicinājuma nostrādāja Dailes teātrī. Aktieris Daugavpils teātrī (1929—1930). 1930./31. gada sezonu atkal aizvadīja Liepājas teātrī. 1932. gadā Ēvalds Valters kopā ar aktieri Teodoru Lāci izveidoja bezdarbā esošo profesionālo aktieru ansambli "Tautas teātris", kas darbojās Rīgā, Lāčplēša ielā 43/45 (Grāmatnieku nams, vēlāk Poligrāfiķu kultūras nams) līdz 1934. gadam. Pēc teātra slēgšanas darbu atrada Liepājas teātrī (1934—1938). Pēc tam strādāja Rīgā, radiofonā. 1940. gadā Ēvaldam Valteram uzticēja Jelgavas teātra vadību. Valters atgriezās Dailes teātrī 1941. gadā un tajā nostrādāja līdz pat skatuves gaitu beigām, radot ap simts vienreizīgu, neaizmirstamu tēlu. Saņēmis Tautas aktiera goda nosaukumu. Pēdējo lomu Ēvalds Valters spēlēja 94 gadu vecumā, un tas bija A. Čaka dzejas izrādē "Mūžības skartie". Filmējies daudzās Rīgas Kinostudijas filmās. Ilgu laiku bija vecākais darbojošais aktieris pasaulē. Valtera rekords tomēr ir pārspēts: līdz pat savai nāvei 2011. gadā Vācijas teātros uzstājas 1903. gadā dzimušais holandiešu izcelsmes aktieris un dziedātājs Johanness Hēsterss.

1939. gadā nopirka zemes gabalu Rīgas pievārtē, Bieriņos. Burātājs — ar savu jahtu "Ragana", ko nopirka 1939. gadā, burāja pa Lielupi un Rīgas līci līdz pat 50. gadu vidum.

Ēvalds Valters bija precējies trīs reizes. Pirmā sieva — aktrise Mirdza Kaupiņa (otrā laulībā — Ābeltiņš) (1903 Rīgā—1988 Lielbritānijā), no viņas meita Maija Gale (1926 Liepājā—2014 Anglijā). Ar otro sievu Alīdu Ievu Grīnu (1904 Liepājā—1983 Jumpravā) precējies 1937. gadā Liepājā, no viņas 2 meitas — Laima (dzimusi 1938. gadā Liepājā) un Māra Valtere. Ar pēdējo sievu aktrisi Veru Gribaču (dzimusi 1927. gadā) laulībā nodzīvoja 40 gadus, dēls — operators un režisors Raitis Valters (dzimis 1960. gadā).

Ar savu uzrunu 1988. gada 8. oktobrī atklāja Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu. 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils tornī kopā ar rakstnieku Albertu Belu pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. Piedalījās dibināšanā un deva vārdu latviešu karavīru organizācijai Latviešu strēlnieku apvienība, ko 1989. gada 17. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā nodibināja 522 dalībnieki. To skaitā strēlnieks Pēteris Griško, zemūdenes "Ronis" komandieris Hugo Legzdiņš, karavīrs un politiķis Vilis Krūmiņš, akadēmiķi Jānis Stradiņš, Ervids Grinovskis, TV diktors Valdis Čukurs. Viens no pirmajiem 1992. gada jūnijā saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi. 1993. gadā Aizpores kapsētā Kalvenes pagastā iestādījis ozoliņu pie pieminekļa Oskara Kalpaka vienības karavīriem.

Valters 1956. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet 1981. gadā — Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.

Pēdējos gadus dzīvojis savās lauku mājās "Ostos" Rumbas pagastā.

Miris 1994. gada 26. septembrī. Apglabāts Brāļu kapos Rīgā.

Literārā darbība

Daudz tulkoja no franču valodas — Rasinu, Moljēru, Lafontēnu. 1940. gadā apgādā "Zemnieka domas" tika izdota Valtera tulkotā Žana Rasina traģēdija "Britaniks". 1956. gadā ar pseidonīmu "Ints Baltarājs" Latviešu nacionālais fonds Skandināvijā izdeva Ēvalda Valtera poēmu "Rusiāde: rakstīta komūnistu okupācijas laika tumsā, bailēs un slepenībā no ļauno acu skata, tagadējā Latvijā". Poēmas rokrakstu pēc Valtera lūguma uz Stokholmu aizveda kāds Zviedrijas flotes kuģa virsnieks.

Tulkojis no franču valodas latviski 20 Moljēra lugas un 412 Lafontēna fabulas.

Filmogrāfija

• Sargeņģelis (Ангел-хранитель, 1922) — epizodē
• Zvejnieka dēls (1939) — vecais Kļava
• Cēloņi un sekas (1956) - epizodē
• Rita (1957) - epizodē
• Zvejnieka dēls (1957) - epizodē
• Svešiniece ciemā (1958) — Sustrups
• Kapteinis Nulle (1964) — Dundurs
• Hipokrāta zvērests (1965) - epizodē
• Purva bridējs (1966) — epizodē
• Akmens un šķembas (1966) - epizodē
• Cīruļi atlaižas pirmie (1967) — Ansķins
• Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967) — bibliotekārs
• Mērnieku laiki (1968) — krogus epizodē
• 24-25 neatgriežas (1968) — epizodē
• Pie bagātās kundzes (1969) — epizodē
• Vārnu ielas republika (1970) - epizodē
• Vella kalpi (1970) — birģermeistars Eks
• Vella kalpi Vella dzirnavās (1972) — birģermeistars Eks
• Egle rudzu laukā (1972) — Krimuldēns
• Uzbrukums slepenpolicijai (1974) — Gregusa vietnieks
• Melnā vēža spīlēs (1975) - epizodē
• Mans draugs — nenopietns cilvēks (1975) — Čakāns
• Meistars (1976) — vecais Rancāns
• Ezera sonāte (1976) — Eidis
• Liekam būt (1976) — sargs
• Atspulgs ūdenī (1977) — Lodiņš
• Kļūstiet mana sievasmāte! (1977) — epizodē
• Teātris (1978) — kapteinis
• Tās dullās Paulīnes dēļ (1979) — fotogrāfs
• Nakts bez putniem (1979) — Krakšķis
• Nepabeigtās vakariņas (1979) — Pētersons, Helēnas tēvs
• Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) — Pigalu Prīdis
• Atcerēties vai aizmirst (1981) - epizodē
• Aizmirstās lietas (1982) — Valters
• Dokumentālā filma Strēlnieku zvaigznājs (1982)
• Emīla nedarbi (1985) — nabagmājas Joke
• Aizaugušā grāvī viegli krist (1986) — Tornis
• Maija un Paija (1990) — Velēnu vecītis
• Vilkaču mantiniece (1990)

Bibliogrāfija

• Žans Rasins. Britaniks / no franču val. atdz. Ēvalds Valters. − Rīga: Zemnieka Domas, 1940. − 80 lpp.
• Lafontēns. Lafontēna fabulas / no franču val. atdz. Ēvalds Valters. — Rīga: Liesma, 1985. — 361 lpp.
• Moljērs Žans Batists. Komēdijas / no franču val. tulk. Ēvalds Valters. — Rīga: Liesma, 1972. — 431 lpp.
• Ints Baltarājs. Rusiāde. — Stokholma: Latviešu Nacionālais Fonds Skandināvijā, 1956. − 61 lpp.

Ēvalda Valtera vārds

Aktierim veltītas:

• 2004. gadā atklāta Ēvalda Valtera iela Rīgā, Dreiliņos
• dāliju šķirne "Ēvalds Valters" (selekcionāre Gunta Klupša)
• 1994. gadā Latvijas pasta pastmarka "Ēvalds Valters"
• 2016. gada 1. aprīlī Kuldīgas rātslaukumā atklāts tēlnieka Oskara Mikāna veidotais piemineklis "Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru".

Literatūra

• Mudīte Šneidere, Harijs Liepiņš. Ēvalds Valters — Liepājas līkais velns: gandrīz dokumentāls stāsts dialogos ar varoņa līdzdalību . — Rīga: Māksla, 1992. — 109 lpp.
• Ēvalds Valters. 100 : [jubilejas izdevums] / red. Rita Rotkale. - Rīga : Teātra Vēstis, 1994. - 40 lpp.
• Evalds Valters. Dzivi mīlot / sast. Inga Zariņa — Rīga: Jumava, 2006. — 54 lpp. ISBN 9984-38-095-5
• Vera Gribača-Valtere, Mudīte Šneidere. Ēvalds Valters, 1894.—1994. — Rīga: Jumava, 2006. — 240 lpp. ISBN 9984-38-056-4

Ārējās saites

• IMDb profils (angliski)
• Dālija "Ēvalds Valters" — Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs
• Ēvalds Valters kinolomās — Kino muzejs^{[novecojusi saite]}
• Gribača—Valtere, Vera un Mudīte Šneidere. Ēvalds Valters: 1894—1994. (.pdf)
• Эвалдс Валтерс — биография