Funkcionālie valodas stili

Funkcionālie valodas stili ir valodas iedalījums, kurus lieto ikdienas un professionālajā saziņā, tos raksturo atšķirīgas pazīmes. Visos stilos var būt vieni un tie paši elementi, bet to kopums — kvantitāte un kvalitāte — veido vienu attiecīgo valodas stilu.

Vispārīgi

Valodas pamatfunkcija un tās rašanās iemesli ir sazināšanās un domāšanas funkcija. Latvijā 20. gadsimta 60. gados tiek ieviests funkcionālo valodas stilu jēdziens, par paraugu ņemot čehu valodnieku veidoto iedalījumu. Valodas stilu lietošanas izvēle ir atkarīga no komunikācijas satura veida, kā arī vides un komunikācijas veicēja attieksmes pret tiem. Lai varētu raksturot kādu funkcionālo stilu, uzmanība jāpievērš diviem aspektiem:

1. attiecīgā stila funkcijai valodā
2. attiecīgo valodas stilu izteiksmes līdzekļiem

Valodas stilu klasifikācijā nav vienveidības, ne principu, ne stilu klasifikācijā, nedz arī terminoloģijā. Līdzšinējos pētījumos ir ievērojami arī subjektīvi pieņēmumi. Taču vadlīnijas veiktajos pētījumos ir pareizas. Latviešu valodniecībā tradicionāli runā par 6 funkcionālajiem valodas stiliem:

• zinātnisko valodas stilu
• lietišķo valodas stilu
• publicistikas valodas stilu
• sarunvalodas stilu
• daiļliteratūras valodas stilu
• populārzinātnisko valodas stilu

Funkcionālos valodas stilus veido valodas strukturālie elementi: fonēmas, morfēmas, vārdi, teikumi. Visos stilos var būt vieni un tie paši elementi, bet to kopums — kvantitāte un kvalitāte — veido vienu attiecīgo valodas stilu. Starp stiliem nav noteiktu robežu, ir iespējami gadījumi, kuros stilistisko izteiksmes līdzekļus sastāvs ir tāds, kāds nav atbilstošs nevienam valodas stilam, šādi gadījumi uzskatāmi par problēmjautājumiem, kurus risina ar apakšstilu ieviešanu. Zinātnisko stilu iedala trīs apakšstilos — teorētiskais (monogrāfija, disertācija, zinātnisks raksts, anotācija, kopsavilkums), populārzinātniskais (raksts, recenzija, anotācija), mācību (mācību grāmata, uzdevumu krājums, darba burtnīca). Lietišķo stilu arī iedala trīs apakšstilos — diplomātiskais (deklarācija, komunikatīvs, konvencija,memorands, nota, līgums), juridiskais (likums, nolēmums, statūti, spriedums, apelācija, protokols), administratīvais (akts, instrukcija, pavēle, rīkojums, līgums, kvīts, protokols, pilnvara, iesniegums, atlūgums, raksturojums, CV) . Gluži kā divus iepriekš minētos stilus, arī publicistikas stilu iedala trīs apakšstilos — informatīvais(hronika, ziņa, informācija, pārskats, reportāža, intervija), analītiskais (korespondence, ievadraksts, problēmraksts,recenzija, apskats), ekspresīvais (raksts, recenzija, miniatūra, feļetons). Daiļliteratūras stilu iedala divos apakšstilos — prozaiskais (romāns, īsromāns, stāsts, novele), dzejiskais (eposs, poēma, oda, dzejolis).

Vēsture

Valodas funkcionālo stilu pētīšana ir samērā jauna parādība, taču tie pastāvējuši jau nacionālās valodas izveides pirmsākumos. Valodas stili tika un tiek pētīti arī mūsdienās. 20. gadsimtā rodas nopietnāka interese par šo valodniecības virzienu, šajā laika posmā tiek iesākta stilistiskās izteiksmes daudzveidības, to valodas līdzekļu un dažādu tekstu specifikas pētīšana. Līdz ar to mūsdienās ir pieejami dažādi zinātniska rakstura raksti un mācību grāmatas šīs tēmas izpratnei.

Funkcionālo stilu raksturojums

Zinātniskais stils

Tas ir funkcionālā stila veids, ko lieto zinātniskajos un tehniskajos tekstos. Teksts tiek veidots atbilstoši literārās valodas rakstu stilam, tajā lieto emocionāli neitrālus valodas izteiksmes līdzekļus, tekstam piemīt loģiska struktūra. Plaši tiek pielietota speciāla terminoloģija. Tekstos dominē objektivitāte, precizitāte, loģiskums, lakoniskums, skaidrība. Šajā stilā izvairās no subjektīvā viedokļa, piedāvājot objektīvu patiesības noskaidrošanu. Šādus tekstus papildina citēšana, avotu un literatūras sarakstu sastādīšana, tabulas, diagrammas un tam līdzīgi elementi, kā arī mūsdienās tiek pievienota anotācija dažādās valodās un atslēgvārdi. Zināmas atšķirības ir starp dažādu nozaru tekstiem, visspilgtāk to var apskatīt starp eksakto un humanitāro zinātņu tekstiem.

Zinātniskā stila apakšstils ir populārzinātniskais stils, tam raksturīgas zinātniskā stila īpatnības pēc satura, kam tiek piejaukti publicistikas un daiļliteratūras stilu elementi pēc formas. Tiek samazināts terminu lietojums, pievienots ilustratīvais materiāls, valoda ir saprotama un nav sarežģīta, pat runājot par sarežģītiem zinātnes sasniegumiem.

Mācību apakšstila teksti ir vēl vienkāršāki, jo to mērķis ir izglītot, audzināt, attīstīt. Teksta vienkāršība skaidrojama ar to, ka šāda tipa tekstos tiek ņemtas vērā adresāta priekšzināšanas. Abos minētajos apakšstilos svarīgi ir ieinteresēt, tādēļ tekstos manāma aktivitāte un tēlainība.

Lietišķais stils

Lietišķo stilu izmanto oficiālos darījuma dokumentos. To pielieto arī mutvārdu saziņā sapulcēs, apsveikumos, ziņojumos. Šis stils izceļas ar izteiktu sakārtotību, noslēgtību, attīstības noturīgumu, kā arī īpaši izvēlētiem valodas līdzekļiem. Taču šis stils nav viendabīgs, tas robežojas ar publicistikas un zinātnisko stilu. Raksturīgas šī stila pazīmes ir oficiālums, vispārīgums (plašs adekvātu skaits) un teksts tiek veidots tā, lai nebūtu vietas interpretācijām. Teksts ir konkrēts un tajā tiek izmantoti tikai paši nepieciešamākie vārdi, frāzes un teikumu konstrukcijas. Dokumentu veidošanai ir izveidoti noteikti paraugi, kurus izmanto jaunu dokumentu radīšanai, šie paraugi arī veido lietišķo stilu. Gluži kā zinātniskajā stilā , arī šeit tiek plaši izmantoti termini, kuri atbilst konkrētajai sfērai.

Morfoloģiskajā ziņā lietoti tiek daudz lietvārdu, no darbības kārtas formām izplatītākā ir ciešamā kārta, darāmās kārtas trešā persona. No sintakses - pārsvarā izmanto stāstījuma teikumus. Šī stila apakštili ir diplomātiskais, juridiskais, administratīvais. Diplomātisko apakšstilu izmanto starptautisko attiecību sfērā, juridiskais nosaka tiesiskās sfēras valstī, bet administratīvais funkcionē sfērā, kas regulē attiecības starp pilsoņiem un iestādēm.

Publicistikas stils

Šo stilu izmanto laikrakstos, žurnālos, publicistikas rakstura grāmatās, radio un televīzijas pārraidēs, runās (piemēram, intervijās). Publicistikas valodas stils ietekmē un izklāsta lielas sabiedriski politiskas nozīmes. Teksta raksturs ir atkarīgs no tā funkcijām — informēšana, ietekmēšana, izglītošana, audzinoša, popularizējoša, organizējoša, kā arī izklaidējoša. Teksts var veikt dažādas funkcijas vienlaikus, šie uzdevumi nosaka šo valodas stilu. Šajā stilā tiek izmantoti gan zinātniskā, gan daiļliteratūras stila elementi. Valoda ir jābūt stilistiski pareizai, vienkārši uztveramai, kā palīglīdzekļus izmanto racionālus un emocionālus izteiksmes līdzekļus. Racionālie izteiksmes līdzekļi iedarbojas uz cilvēka prātu, emocionālie pauž autora attieksmi pret runas objektu vai adresātu. Publicistikas valodas stila īpatnības atspoguļojas arī leksikā. Tai ir sava speciālā terminoloģija, kā arī tā plaši izmanto plašāk pazīstamos citu nozaru terminus. Daudz tiek pielietoti īpašvārdi un saīsināti nosaukumu apzīmējumi. Lai valodu padarītu dzīvāku un tēlaināku, izmanto frazeoloģismus. Teikuma konstrukcijas parasti nav sarežģītas, izmanto ne tikai stāstījuma, bet arī pamudinājuma, jautājuma un izsauksmes teikumus. Mūsdienās šajā stilā tiek iekļauti dažādi sarunvalodas elementi, lai mazinātu oficiālismu un uzrunātu adresātu, taču publicistikas stilam ir nozīmība valodas attīstībā un kopšanā, tādēl šī valoda ir jākopj un tās lietotājiem jābūt atbildīgiem tās izmantošanā.

Šim stilam var izdalīt trīs apakšstilus:

• informatīvā apakšstila teksti ir visplašāk pārstāvēti šajā stilā. Galvenais uzdevums ir informēt par notikumu. Teksta konstrukcija ir vienkārša — sākot no primāriem tekstiem, nonākot pie konkrētiem.
• Analītiskais skatījums sevī iekļauj vērtējošu skatījumu uz parādībām — informāciju vērtē, komentē, interpretē.
• Ekspresīvais valodas apakšstils ir vismazāk izmantotais, jo to lieto tikai konkrētos un specifiskos gadījumos, kā arī tematiku loks, kuras tas var apskatīt, ir daudz šaurāks. Tajā plaši pārstāvēti daiļliteratūras stila elementi.

Lietojot publicistikas stilu, jāpievērš uzmanību pareizam valodas lietojumam, jo tas sasniedz un ietekmē adresātu. Problemātisks jautājums ir tieši valodas kvalitāte plašsaziņas līdzekļos, kurai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, jo tā ietekmē adresātu visvairāk.

Sarunvalodas stils

Sarunvalodas stils ir ikdienas valodas mutvārdu instruments, visbiežāk dialoga formā. Rakstu formā šo stilu izmanto neoficiālās vēstulēs, dienasgrāmatās, kā arī daiļliteratūrā un publicistikā. Ir jāpievērš uzmanība tam, ka jānošķir sarunvalodas stils no sarunvalodas — valodas paveida. Lieterārās sarunvalodas stilu ar rakstu valodas stiliem vieno valodas normu ievērošana. Sarunvalodas stilam ir brīvāka attieksme pret valodas normām, valoda nav tik oficiāla un teikuma konstrukcija ir brīvāka. Bieži tiek izmantoti mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, lai valodu padarītu iespaidīgāku. Leksiskā stāstījumā izmantotie vārdi nav sarežģīti (sarunvalodas vārdi, deminutīvi u.c.) Ir vairākas sintaktiskās īpatnības:teikumi ir vienkārši un kodolīgi, bieži lieto izsauksmes teikumus, mīmika, darbība un pauzes aizstāj valodas izmantojumu, šis stils nav vienveidīgs. Tā lietojums atkarīgs no dalībnieku familiaritātes, apstākļiem, satura un nolūka.

Daiļliteratūras stils

Šis stils tiek lietots mākslinieciskiem nolūkiem. Nozīmīga daiļliteratūras stila pazīme ir individuālisms, jo ar to iespējams parādīt autora personīgo stilu, tas skaidrojams ar atšķirīgajiem mākslinieciskajiem un pasaules tvērumiem. Daiļliteratūras stila galvenais instruments ir valoda. Šajā stilā tiek izmantoti plašs mākslinieciski izteiksmes līdzekļu klāsts gan neitrāli, gan sarunvalodas, kuri jātver kopskatā, lai gūtu estētisko baudījumu. Daiļliteratūras pazīmes ir:

• centieni runāt tēlos, ne jēdzienos
• spilgtāk nekā citos stilos atspoguļojas autora personīgais stils
• specifisks leksiskas pielietojums
• gluži kā sarunvalodas stilā, tas ir piesātināts ar frazeoloģismiem, lai padarītu valodu tēlaināku
• Valodai ir līdzīgas iezīmes runātajam tekstam

Katram daiļliteratūras žanram un paveidam ir raksturīgas savas valodas īpatnības. Appakšstilus iedala prozaiskajā un dzejiskajā, kur prozaiskais ir piemītošs prozai, dzejiskais - dzejai.