Gladiolas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Gladiola)
Gladiolas
Gladiolus (Linnaeus)
Gladiolas
Gladiolas
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Angiospermae)
KlaseViendīgļlapji (Liliopsida)
RindaSparģeļu rinda (Asparagales)
DzimtaSkalbju dzimta (Iridaceae)
ApakšdzimtaKrokusveidīgie (Ixioideae)
ĢintsGladiolas (Gladiolus)
Gladiolas Vikikrātuvē

Gladiolas (Gladiolus) ir skalbju dzimtas (Iridaceae) augi. Pēc uzbūves augu iedala divās daļās: pazemes daļa, ko veido bumbuļsīpols, un virszemes vasa.

Virszemes daļa ir stumbrs ar lapām, ziednesis, ziedkopavārpa ar ziediem. Stumbrs ir nezarots, stāvs, lapas zobenveida, lancetiskas vai lineāras, divpusēji aptver stumbru. Ziedi piltuvveida, augšējā daļā paplašināti, divdzimumu.

Gladiolām attīstās bumbuļsīpoli, ieapaļas formas, ietverti zvīņlapās, viengadīgi. Pēc iestādīšanas bumbuļsīpolam attīstās saknes un asni — vasa. Vasas pamatnes pārveidnes rezultātā veidojas vilcējsaknes un vairsīpoliņi. Vairsīpoliņu skaits ir atkarīgs no iestādītā bumbuļsīpola vecuma stadijas, stādīšanas dziļuma, agrotehnikas un šķirnes īpatnībām.

Gladiolu ģintī ietilpst aptuveni 260 sugas. Aptuveni 250 no šī sugām dabiskais izplatības areāls ir Subsahāras Āfrika, galvenokārt Dienvidāfrikas reģions.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gladiolu nosaukums ir radies no latīņu vārda gladius, kas nozīmē ‘zobens’. Gladiolām ir zobenveida lapas. Tālā senatnē gladiolas zobenveida lapu dēļ uzskatīja par cīņu un uzvaru simbolu, bet bumbuļsīpoliem piedēvēja bruņu spēku, kas aizsargā karavīrus no pretinieka ieročiem. Šo īpašību dēļ cilšu karos bieži vien karavīri ņēma sev līdz bumbuļsīpolus kā laimes amuletus.

Vietas un augsnes izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietas izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rozā gladiola

Liela nozīme gladiolu audzēšanā ir pareizas vietas izvēlei, vietai jābūt saulainai visu veģetācijas periodu. Viena no raksturīgākajām gladiolu īpašībām ir paaugstināta prasība pēc gaismas, pietiekama augsnes mitruma un barības vielām.

Augsnei ir jābūt ar labu gaisa caurlaidību. Vietu ieteicams izvēlēties ar 1-3° slīpumu uz dienvidiem.[1] Šādās vietās augsne ātrāk sasilst, bet mitrās, lietainās vasarās stādījumi necieš no pārlieka mitruma.

Gladiolu stādījumiem nav ieteicamas vietas ar pārāk lielu slīpumu, jo tās neveicina ūdens iesūkšanos augsnē. Pilnīgi nepiemērotas gladiolu audzēšanai ir vietas ar ieplakām, kas veicina lieka mitruma sakrāšanos, augsnes sablīvēšanos un gaisa necaurlaidību.

Lai gladiolas labi augtu, vietai jābūt ar labu gaisa cirkulāciju. Nedrīkst izvēlēties tādu vietu, kas no visām pusēm ierobežota ar kokiem vai ēkām. Gaisa cirkulācijas ierobežotības dēļ šādās vietās gladiolu stādījumos strauji izplatās slimības un kaitēkļi.

Ja gladiolas stāda lielu koku tuvumā vai daļēji citādi noēnotās vietās, augi izstīdzē, aizkavējas ziedēšana, ziedu kvalitāte samazinās, bumbuļsīpoli nenobriest un ziemā uzglabāšanas periodā daļa aiziet bojā. Vairsīpoliņu skaits ir daudz mazāks. Ēnainās vietās audzētās gladiolas slimo, tās biežāk bojā kaitēkļi. Gladiolu stādījumi, kas atrodas koku tuvumā, cieš arī no sausuma.

Augsnes izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augsnes ziņā gladiolas nav izvēlīgas. Tās var audzēt jebkurā labi sagatavotā iemēslotā dārza augsnē. Vispiemērotākās ir smilšmāla, ar trūdvielām bagātas irdenas augsnes. Svarīgi ir uzturēt gladiolām atbilstošu augsnes reakciju. Vispiemērotākais augsnes skābums (pH) ir 5,5-6,5. Gladiolu augšana, ziedēšana, bumbuļsīpolu un vairsīpoliņu nobriešana ir atkarīga no pareizas vietas un augsnes izvēles, kā arī no agrotehnikas.

Izvēloties augsni, jāņem vērā, lai tajā vismaz piecus gadus nebūtu augušas gladiolas. Slimību izraisītājas baktērijas un sēņu sporas saglabājas augsnē vairākus gadus un var kļūt par jaunu slimību izcelšanās perēkli, iestādot tur gladiolas.

Stādīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gladiolu bumbuļsīpoli

Lai gladiolu bumbuļsīpoli varētu augt un attīstīties, tiem jāiziet miera periods, kas ir no 60 līdz 100 dienām.[2] Stādīšanu uzsāk aprīļa otrajā pusē. Stādīšanas laikā augsnei jābūt sasilušai līdz 10°C.

Stādīšanas dziļumu nosaka pēc bumuļsīpolu lieluma un augsnes struktūras. Pirmās lieluma grupas bumbuļsīpolus smagās ielabotās augsnēs stāda augstās dobēs vai vagu skaustos 5—8 cm dziļi, otrās un trešās lieluma grupas bumbuļsīpolus stāda nedaudz seklāk, lai saknēm vairāk piekļūtu gaiss un tās neciestu no pārāk liela mitruma. Nokrišņiem bagātās vasarās, ja iestādītie bumbuļsīpoli ilgāku laiku atrodas pārāk mitrā augsnē, gaisa piekļuve sakņu sistēmai tiek traucēta, un vide kļūst par sēņu izraisītas puves attīstības veicinātāju. Padziļinājumam starp dobēm un vagu pacēlumiem jābūt ne seklākiem kā 10—15 cm.[3]

Vispiemērotākais dobju platums ir 1 m, atstarpes starp dobēm (celiņi, vagas) 60 cm platas. Pirmās lieluma grupas bumbuļsīpolu stādīšanas atstatums starp rindām 25 cm, bet starp augiem 10—15 cm. Dobēs uz vienu m2 izstāda apmēram 35 pirmās lieluma grupas bumbuļsīpolus. Stādot otrās lieluma grupas bumbuļsīpolus, atstarpes starp rindām samazina līdz 20 cm, bet starp augiem 8—10 cm.

Kopšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopšanas darbi jāuzsāk tūlīt pēc bumbuļsīpolu iestādīšanas. Augsnei jābūt vienmēr irdenai un pietiekami mitrai, tīrai no nezālēm. Ziedkopu attīstības periodā gladiolas jāpiesien pie matiņiem vai jānostiepj auklas šaha galdiņa veidā apmēram 50—100 cm augstumā, lai gladiolas varētu atbalstīties. Gladiolu nostiprināšanai pret iespējamu nolūšanu vai izgāšanos noder arī zvejnieku tīkli, kuru acu lielums ir 10 cm un vairāk. Tīklu uzstiepj apmēram 50—60 cm augstu virs dobēm. Bieži vien vārpas attīstības periodā veidojas vārpas atzarojumi (mazāka izmēra vārpas), kas stipri samazina ziedkopas kvalitāti. Vārpu atzarojumi jāizlauž to attīstības sākumā. Kopšanas darbos savlaicīgi ietilpst arī veco, noziedējušo ziedu novākšana un ziedkopu nogriešana vai izlaušana. Ziedkopa pēc noziedēšanas jānogriež, lai nesāktu veidoties pogaļas, kas traucē pilnvērtīgu aizvietotājbumbuļsīpolu izveidošanos un nobriešanu.

Slimības un kaitēkļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gladiolu var uzskatīt kā samērā kaprīzu kultūraugu, kura vietējo dabas apstākļu ietekmē ir pakļauta slimību un kaitēkļu uzbrukumiem.[4]

Kaitēkļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sprakšķu kāpuri — drātstārpi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drātstārpi

Nepatīkami kaitēkļi ir sprakšķu kāpuri, ko parasti saucam par drātstārpiem. Vairojas nezāļainos laukos. Ja gladiolas iestāda augsnē, kurā ir sprakšķu kāpuri, tie vispirms iegraužas gladiolu asnos, bojā lapas, vēlāk iegraužas jaunajos bumbuļsīpolos. Bojātās vietas parasti inficējas ar kraupi. Pat daži drātstārpi uz kvadrātmetru var pilnībā iznīcināt vairsīpoliņu stādījumus.[nepieciešama atsauce] Efektīvu apkarošanas līdzekļu nav.

Tripsis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākais gladiolu kaitēklis ir tripsis. Tas ir sīks kukainītis, parasti 1—2 mm garš, kas veģetācijas periodā bojā gan vārpu, gan ziedus, kā arī glabāšanas laikā sūc sīpolu sulu. Sausas un karstas vasaras ir tripšu paradīze un tie spēj pārlidot līdz pat 800 m lielu attālumu. Tripši ir izvēlīgi, un ne visas šķirnes bojā vienādi. Tripsis aktivizējas, ja glabāšanas temperatūra pārsniedz +10 grādus. Pie pareizas (+5) temperatūras kukainis nav aktīvs. Bumbuļsīpoli tiek novājināti, un var pat aiziet bojā. Ja nekas netiek darīts, tad rudenī nav ziedu, bet pavasarī sīpoliņu.

Pūcīšu kāpuri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gladiolas mēdz bojāt pūcīšu kāpuri. Tie ir mīksti, resni, zaļgani, zaļganbrūni vai brūni pelēki kāpuri, kuri bojā arī kartupeļus. Parasti apgrauž gladiolu lapas augsnes virskārtā. Sevišķi bīstami vairsīpoliņu stādījumos. Vienkāršākais apkarošanas paņēmiens — tos izķert. Ja tiek pamanīts, ka pēkšņi kāda gladiolu lapa nograuzta, jāparauš zemi tajā vietā. Bieži vien grauzējs turpat vien ir. Ar kūdru mulčētos stādījumos tos var atrast kūdras kārtiņā.

Slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gladiolu bakteriālo kraupi ierosina baktērija Pseudomonas marginata (Mc Cull.)Stapp. Veģetācijas periodā uz lapām veidojas sīki brūngansarkani plankumi, kas pārsvarā atrodas uz lapu pamatnēm. Lapas augšpusē dzeltē. Pieturoties mitram laikam, stumbrs pie pamatnes pūst. Izrokot bumbuļsīpolus, uz to zvīņām saskatāmi it kā apdeguma plankumi. Atbilstoši slimības attīstības pakāpei tie ir ieapaļas formas tumši brūni, iegrimuši koncentriski plankumi, kas pārklāti ar caurspīdīgiem bezkrāsainiem vai dzeltenbrūniem baktēriju izdalījumiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Gladiolus». Royal Botanic Gardens, Kew: World Checklist of Selected Plant Families. Arhivēts no izvēlēties vietu un augsni gladiolu audzēšanai oriģināla, laiks: 2016. gada 15. decembrī. Skatīts: 2014. gada 10. aprīlis.
  2. «Gladiolus». Laura: World Checklist of Selected Plant Families. Arhivēts no izvēlēties vietu un augsni gladiolu audzēšanai oriģināla, laiks: 2016. gada 15. decembrī. Skatīts: 2016. gada 17. decembris.
  3. «Gladiolus». Royal Botanic Gardens, Kew: World Checklist of Selected Plant Families. Skatīts: 2014. gada 10. aprīlis.[novecojusi saite]
  4. «Arhivēta kopija». Laura: World Checklist of Selected Plant Families. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 18. decembrī.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ā.Zorgevics, P. u. ct. Gladiolas I. Rīga. 1979.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]