Grupas organizācijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grupa organizācijā

Grupas organizācijā ir organizāciju psiholoģijas galvenais pētījumu objekts. Grupa jeb komanda ir cilvēku kopums ar vienotu mērķi. Rietumu psiholoģijā pietiek ar diviem cilvēkiem, lai par viņu runātu kā par grupu (diāde). Bijušajā padomju, tagad krievu sociālajā psiholoģijā tradicionāli uzskata, ka grupas minimumu veido trīs cilvēki (triāde). Grupas iedala lielajās grupā un mazajās grupās. Lielās grupas tradicionāli ir socioloģijas pētījuma objekts. To, vai grupu dēvē par mazo, nosaka ne tikai tās dalībnieku skaitliskais sastāvs (parasti 10-20 cilvēku), bet arī tas, cik viņi ir savstarpēji cieši saistīti. Tāpēc mazās grupas dažkārt dēvē arī par kontaktgrupām.[1]

Grupu klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācijās svarīgākais ir iedalījums formālajās un neformālajās grupās.

Formālas grupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālas grupas organizācijā veido dalībnieki, kuru pozīcijas grupā ir oficiāli noteiktas atbilstoši viņu darba pienākumiem organizācijā. Dž. Ivancevičs un M. Matesons formālās grupas iedala darba komandās (struktūrvienībās) un mērķa (projekta) grupās.

Darba komanda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darba komanda ir patstāvīga darbinieku grupa, kura ir pakļauta savam tiešajam vadītājam. Komandas ir raksturīgas vertikālajam organizācijas tipam.

Mērķa grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērķa grupa ir dalībnieku grupa, kura ir izveidota kāda konkrēta mērķa sasniegšanai un pastāv tik ilgi, kamēr šis mērķis ir sasniegts. Mērķa grupas ir raksturīgas matricveida organizācijām.

Neformālas grupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neformālās grupas veido dalībnieki uz savstarpējas pievilcības (atrakcijas) pamata. Savstarpējā pievilcība ir atkarīga no līdzības interesēs, uzskatos, kā arī no tīri fiziska faktora – attāluma, kurā darbinieki atrodas cits no cita. Jo mazāks ir šis attālums, jo lielākas ir ciešāku attiecību, savstarpējo simpātiju veidošanās iespējas. Dalībnieka pozīciju šinī gadījumā nosaka cilvēku personiskās simpātijas un antipātijas. Neformālajam grupām ir ļoti liela, bieži vien pietiekami nenovērtēta nozīme organizācijas darbībā. [1]

Grupu iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā grupas iezīme ir savstarpējās attiecības grupas dalībnieku vidū, tie pazīst cits citu, uztver pārējos grupas dalībniekus kā savējos un par grupu kopumā runā „mēs” formā, grupas dalībnieki apzinās savu piederību grupai.

Otrā būtiskā grupas iezīme ir grupas struktūra, kura izveidojas pēc zināma laika, katram grupas dalībniekam ir sava pozīcija (statuss) grupā un tam atbilstoša loma. Tā kā struktūras veidošanās prasa laiku, tad relatīvi ilga pastāvēšana arī ir viena no grupas iezīmēm. [1]

Grupu raksturojošie procesi un parādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līderība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdera loma ir ārkārtīgi svarīga grupu raksturojoša iezīme, jo līderim ir vislielākā ietekme grupā, tieši līderi vislielākā mērā nosaka grupas darbību un grupas locekļu apmierinātību ar dalību tajā.

Saliedētība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan formālajās, gan neformālajās ir vērojama uzskatu un izturēšanās kopība. Šī kopība tad arī ir grupas saliedētība. Bieži sastopams ir maldīgs priekšstats – jo grupa ir saliedētāka, jo augstāka ir tās darbības efektivitāte. Tas tā ir vienīgi tajā gadījumā, ja organizācijas oficiālās normas sakrīt ar grupas iekšējām normām. Pretējā gadījumā, ja organizācijai ir vieni mērķi, bet grupai pavisam citi, grupas produktivitāte, raugoties no organizācijas viedokļa, būs zema.

Grupas saliedētību pastiprinošie faktori:

  • piekrišana grupas mērķiem;
  • bieža mijiedarbība;
  • personiskā pievilcība;
  • starpgrupu sāncensība;
  • pozitīvi vērtējumi.

Grupas saliedētību pavājinošie faktori:

  • nepiekrišana grupas mērķiem;
  • liels dalībnieku skaits;
  • nepatīkama pieredze;
  • grupas iekšējā sāncensība;
  • viena vai vairāku grupas locekļu dominēšana pār citiem.

Psiholoģiskais klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas ir cilvēku vispārējais emocionālais noskaņojums grupā. To apzīmē arī kā grupas atmosfēru. Psiholoģiskais klimats ir atkarīgs no organizatoriskiem faktoriem (pienākumu sadales, atalgojuma, darba apstākļiem) un psiholoģiskiem faktoriem – darbinieku savstarpējās attiecības, psiholoģiskās saderības un vadības stila. Labvēlīgam psiholoģiskajam klimatam ir raksturīga cilvēku savstarpējā uzticēšanās, atvērtība, gatavība sadarboties, apmierinātība ar piederību grupai. Nelabvēlīga psiholoģiskā klimata gadījumā attiecībās grupā valda sasprindzinātība, noslēgtība, piesardzība, izvairīšanās no savstarpējiem kontaktiem, neapmierinātība ar piederību grupai. [1]

Grupas attīstības fāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katras grupas veidošanās notiek savā, unikālā veidā. Balstoties uz B. Tukmana (Tuckman) teoriju, grupu attīstību var iedalīt četrās fāzēs.

Atkarības fāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vadītājs iepazīst savus darbiniekus, darbinieki vadītāju un cits citu. „Atkarība” ir atbilstošs apzīmējums šai fāzei, jo iesākumā darbinieki izjūt stipru atkarību no vadītāja, ir orientēti uz viņa norādījumiem un vērtējumiem.

Konfrontācijas fāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērojama pamazām pieaugoša neapmierinātība, kura sākotnēji var vērsties pret organizāciju kopumā. Cilvēki var atklāti izteikt savas domas un vērtējumus, un nereti tiem ir kritisks raksturs. Darbinieki kļūst drošāki, uzstājīgāki un nebaidās konfrontēt ar savu vadību.

Darba fāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāncensības nomaiņa ar sadarbību. Sadarbība vērsta uz visiem pieņemamu grupas normu izveidošanu. Cilvēki sāk labāk apzināties savas pozīcijas un lomas grupā, savstarpējos vērtējumos nozīmīgāka kļūst attieksme pret darbu, pienākumu veikšanu. Grupa pamazāk tuvojās paškontroles līmenim.

Sinerģijas fāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Sinerģija” šajā gadījumā nozīmē sistēmiskās pieejas konceptu, ka vienots vesels ir kaut kas vairāk nekā to veidojošo daļu summa. Tas nozīmē, ka šajā fāzē cilvēki skaidri apzinās, ka kopējiem spēkiem viņi var paveikt daudz vairāk. Grupa darbojās kā vienota komanda. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Viesturs Reņģe. Organizāciju psiholoģija. Kamene, 2003. ISBN 9984-636-26-7.