Hādža Šamseldīns Muhameds Hāfezs Šīrāzi (persiešu: خواجه شمسالدین محمد حافظ شیرازی, Khwāja Šamsu d-Dīn Muḥammad Ḥāfeẓ-e Šīrāzī, dzimis 1325. vai 1326. gadā, miris 1389. vai 1390. gadā) bija persiešu liriskais dzejnieks, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem persiešu dzejniekiem,[1] atstājot lielu ietekmi uz persiešu kultūru un ikdienas dzīvi. Lielākā daļa Hāfeza dzejoļu ir gazeles. Viņš pats savu dzeju neapkopoja vienotā krājumā, bet vēlākie sekotāji viņa dzeju apkopoja darbā “Hāfeza divāns” (Hāfeza dzejas krājums).[2] Hāfeza dzeju eiropiešu valodās sāka tulkot 18. un 19. gadsimtā. Katru gadu mehra mēneša 20. datumā (12. oktobrī pēc Gregora kalendāra) Irānā tiek atzīmēta Hāfeza diena.
Par Hāfeza dzīvi ir zināms ļoti maz faktu, toties par viņu ir zināmas daudzas leģendas. Hāfezs ir dzimis Šīrāzā 1326. vai 1325. gadā šiītu musulmaņu ģimenē, par viņa vecākiem nekas nav zināms. Tiek pieļauts, ka Hāfeza tēvs bija imāms, jo Hāfezs esot iegaumējis Korānu klausoties kā tēvs to deklamē, kas ir viens no imāma pienākumiem.[2] Jaunības gados Hāfezs bija maiznieka māceklis, kā arī tajā laikā pārrakstīja dažādus literārus darbus. Informāciju par Hāfeza izglītību ir iegūta tikai atsaucoties uz viņa paša dzeju, kurā pieminējis skolas apmeklēšanu, kā arī to, ka četrdesmit gadus mācījies zinātni. Savas dzīves laikā bijis regulārā kontaktā ar zinātnes un literatūras cilvēkiem, nonācis valdnieku galmos, kā arī apzinājās sava laika sūfiju un dervišu dzīves apstākļus, lai gan Hāfezs nekad nav iekļauts kādā no šīm grupām. Hāfezs nevienu grēku neuzskatīja briesmīgāku par cilvēku maldināšanu un liekulību, savā dzejā viņš šādus cilvēkus ļoti kritizēja. Hāfeza dzejai raksturīga romantika, misticisms un slavināšana.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hāfezs.
