Gregora kalendārs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gregora kalendārs (arī Gregoriāņu kalendārs) jeb t.s. jaunais stils ir laika skaitīšanas sistēma, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā ir Mēness fāzes. Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Katrs ceturtais gads ir garais gads, atskaitot tos pilno gadsimtu gadus, kuri nedalās ar 400. Oficiāli spēkā ar 1582. gada 15. oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar XVII gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam daudzviet turpināja lietot arī Jūlija kalendāru. Mūsdienās oficiālais kalendārs lielākajā daļā valstu pasaulē.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XVI gs. beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā un Vatikāna astronoma Luidži Lilio vadībā tika veikti astronomiskie aprēķini un konstatēts, ka visu laiku lietotais Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Kalendārs tika pārstrādāts, pievienojot t.s. "garo gadu" papildu dienas un 1582. gadā publicēts ar rīkojumu 4. oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5. oktobra vietā likt 15. oktobri. katoļu zemēs jauno kalendāru pieņēma automātiski, savukārt Luterāņu zemes sākumā to noraidīja - viss, kas nāk no Romas, ir slikts (skat. Kalendāra nemieri Rīgā), - bet ar laiku bija spiestas atzīt tā praktiskās priekšrocības. Lielbritānijas impērija pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna - 1873. gadā, Osmaņu impērija - 1917. gadā, Grieķija — 1923. gadā. No Eiropas zemēm pēdējā Gregora kalendāru ieviesa Krievija, bet Krievijas Pareizticīgo Baznīca vēl joprojām turas pie Jūlija kalendāra.

Gregora kalendāra ieviešana Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kuras teritorijā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru un atpakaļ politisko iemeslu dēļ notika vairākas reizes.

Pirmo reizi jaunais kalendārs ar Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka pavēli tika ieviests 1582. gadā Livonijas Pārdaugavas hercogistē (tagadējā Vidzemē un Latgalē). Luteriskajā Kurzemes un Zemgales hercogistes un Rīgas pilsētas teritorijā turpināja lietot veco Jūlija kalendāru. Rīgas pilsēta jauno kalendāru nepiekrita lietot, kas izraisīja Kalendāra nemierus. Pēc Vidzemes pievienošanas Zviedrijai tajā atjaunoja Jūlija kalendāra lietošanu, bet Latgalē turpināja lietot Gregora kalendāru līdz tās pievienošanai Krievijas impērijai 1772. gadā.

Pēc Kurzemes un Zemgales okupācijas Oberosts 1915. gadā ieviesa Gregora kalendāru. Latvijā uz Gregora kalendāru pilnībā pārgāja 1919. gadā, kad starpība starp kalendāra laiku un astronomisko laiku bija jau 14 dienas[nepieciešama atsauce] — ar katru gadsimtu starpība palielinājās pa vienai dienai.

Gregora kalendāra ieviešanas hronoloģija Eiropas valstīs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts pēdējā Jūlija kalendāra diena pirmā Gregora kalendāra diena
Itālija, Spānija, Portugāle,
Polija, Lietuva, Baltkrievija, Ukraina (rietumdaļa),
Latvija (Vidzeme un Latgale)
1582. gada 4. oktobris 1582. gada 15. oktobris
Francija 1582. gada 9. decembris 1582. gada 20. decembris
Nīderlande, Beļģija, Luksemburga 1582. gada 21. decembris 1583. gada 1. janvāris
Vācija, Austrija, Slovēnija, Horvātija
(Svētās Romas impērijas katoliskā daļa)
pakāpeniski 1583. un 1884. gadā 1583. un 1884.
Šveice (daļa kantonu) 1584. gada 11. janvāris 1584. gada 22. janvāris
Ungārija 1587. gada 21. oktobris 1587. gada 1. novembris
Vācija (Prūsijas daļa) 1610. gada 22. augusts 1610. gada 2. septembris
Dānija, Norvēģija, Vācija
(Svētās Romas impērijas pārējā luterāniskā daļa)
1700. gada 18. februāris 1700 1700. gada 1. marts
Apvienotā karaliste, Īrija 1752. gada 2. septembris 1752. gada 14. septembris
Zviedrija, Somija 1753. gada 17. februāris 1753. gada 1. marts
Bulgārija 1916. gada 31. marts 1916. gada 14. aprīlis
Turcija 1917. gada 15. februāris 1917. gada 1. marts
Krievija, Igaunija 1918. gada 31. janvāris 1918. gada 14. februāris
Rumānija, Serbija 1919. gada 18. janvāris 1919. gada 1. februāris
Grieķija 1924. gada 9. marts 1924. gada 23. marts

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]