Hierona II altāris
| Hierona II altāris | |
|---|---|
| Ara di Ierone | |
 Hierona II altāris | |
 | |
| Vispārīga informācija | |
| Tips | Altāris |
| Arhitektūras stils | Hellēnisms |
| Atrašanās vieta |
Sirakūzas,  Itālija |
| Koordinātas | 37°04′28″N 15°16′38″E / 37.074444°N 15.277222°EKoordinātas: 37°04′28″N 15°16′38″E / 37.074444°N 15.277222°E |
| Būvniecības sākums | 3. gadsimts pr.Kr. |
Hierona II altāris (itāļu: Ara di Ierone) jeb Lielais Sirakūzu altāris ir liels, monumentāls altāris Sirakūzu senajā Neapoles rajonā, Sicīlijā. Altāri hellēnisma periodā Lielajā Grieķijā uzcēla Hierons II, un tas ir lielākais zināmais antīko laiku altāris.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Celtne ir orientēta virzienā no ziemeļiem-ziemeļrietumiem uz dienvidiem-dienvidaustrumiem un atrodas Neapoles rajonā, netālu no Sirakūzu teātra, nedaudz uz dienvidaustrumiem no tā. Gandrīz nekas, izņemot celtnes pamatu, līdz mūsdienām nav saglabājies. Celtne bija veidota daļēji no akmens blokiem, daļēji izkalta pamatnes klintī. Pats altāris ir 20,85 metrus plats un 195,8 metrus garš (precīzi viens doriešu stadijs). Tas balstījās uz krepidoma ar trim pakāpieniem. Pamatnē tas ir 199,07 metrus garš un 22,51 metrus plats. Attiecīgi, tas pozicionē altāri kā lielāko, kas ir zināms antīkajā pasaulē.[1]
Altāra augšējā virsma bija sadalīta pēc garuma divos, dažāda augstuma līmeņos. Rietumu daļa bija, iespējams, 6,06 merus augsta, bet austrumu daļa bija būtiski augstāka un, iespējams, sasniedza 10,68 metrus. Katra līmeņa augšējā daļa bija vainagota ar karnīzi un dorisku frīzi ar triglifiem. Visa konstrukcija bija klāta ar apmetumu, kas tika izmantots, lai izlīdzinātu nelīdzenumus akmenī un veidotu sīkas dekoratīvas detaļas. Kopējā altāra struktūra atdarina nelielu uguns altāru struktūru, kādi bija parasti Sicīlijā priekš votīviem ziedojumiem.
Altāra austrumu pusē, kā arī ziemeļu un dienvidu galos atradās kāpnes, kas veda uz konstrukcijas apakšējo līmeni. Katrām kāpnēm bija ieeja, kuru dekorēja divi atlanti. Viena atlanta kāja celtnes ziemeļu galā joprojām ir saglabājusies. Nav īsti skaidrs, vai bija piekļuve arī augstākajam struktūras līmenim.
Altāris bija daļa no daudz lielāka kompleksa. Celtnes pakājē, austrumu pusē, atradās ap 18 m dziļa dabiska grota, kurā glabājās votīvie ziedojumi, daži no kuriem bija tur ievietoti arhaiskajā un klasiskajā periodā, t.i. ilgi pirms tam, kā bija uzbūvēts altāris. Rietumos no altāra atradās taisnstūrveida laukums ar ūdensnecaurlaidīgu baseinu centrā, un ieskauts ar U-veida kolonādi. Propilons šī kompleksa rietumu pusē ļāva piekļūt kā laukumam, tā arī pašam altārim. Augusta laikā šis laukums bija apstādīts ar kokiem, lai pārveidotu to par svēto audzi.
Pielietojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šo altāri piemin Sicīlijas Diodors, kurš tā celtniecību piedēvē Hieronam II. Altāra skulptūras fragmentu stilistikas analīze to apliecina, norādot uz to, ka tie bija veidoti tajā pat laikā, kā blakus esošā grieķu teātra celtniecības trešā fāze, kas attiecināma uz periodu pēc 235. gada pr.Kr. Votīvais depozīts dabiskajā grotā altāra austrumu pusē norāda, ka šis rajons bija sakrāla vieta jau arhaiskajā periodā, drīz vien pēc Sirakūzu pilsētas dibināšanas.
Viens no argumentiem pieņem, ka altāris bija veltīts Zevam Eleuteriosam (Zevam Atbrīvotājam) un tika izmantots Eleutērija svētku svinēšanai, kas atzīmēja pēdējā Deinomenīdu tirāna, Sirakūzu Trasibula, padzīšanu 466. gadā pr.Kr., un paredzēja 450 buļļu upurēšanu. Šīs upurēšanas mērogs skaidro arī altāra lielos izmērus. Karolīna Lemlera apšauba šīs rekonstrukcijas aspektu lielāko daļu. Viņa apgalvo, ka altāris bija veltīts Olimpiskajam Zevam, pamatojoties uz to, ka Zevs Eleuterioss bija saistīts ar autokrātu gāšanu, bet Hierons II pats bija monarhs un, kā zināms, nepraktizēja Zeva Eleuteriosa kultu, bet savu darbību vērsa Olimpiskā Zeva pagodināšanai. Taču Lemlera uzsver, ka šie abi vārdi ir viena un tā paša dieva epiteti, bet nevis dažādi dievi. Lemlera arī aktualizē jautājumu, vai upuri tika nesti uz pašu altāri, jo bija grūti dabūt dzīvniekus augšā pa šaurām kāpnēm. Viņa piedāvā versiju, ka dzīvnieki tika kauti pagalma teritorijā, bet pēc tam to daļas, kas bija veltītas dievam, tika nestas pa kāpnēm, lai tās sadedzinātu uz altāra.
Citi priekšlikumi, ne vienmēr ir savstarpēji izslēdzoši, skaidro to, ka altāris kopā ar blakus esošo teātri pildīja savu lomu sicīliešu savienības sapulcēs, kas pēc Pirmā pūniešu kara bija nodotas Hierona kontrolē,[2] vai arī tas tika uzcelts par godu Sirakūzu dibināšanas pieci simtai gadadienai. Bet kopumā tas kalpoja Hierona, kā celtnieka, pagodināšanai, demonstrējot viņa bagātību un dievbijību. Un šājā ziņā viņš demonstrēja sicīliešu grieķu monumentālo altāru ilgās tradīcijas kulmināciju, bet Akragas Olimpiskā Zeva tempļa 54,5 metrus garais altāris no 5. gadsimta pr.Kr. bija tam nozīmīgs paraugs.[3]
Izrakumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākot ar vēlo antīko laiku altāris tika izmantots kā būvmateriālu avots citu Sirakūzas celtņu celtniecībā, un pēdējo reizi spāņi tos izmantoja 15. gadsimta sākumā Ortigijas nocietināšanai. Amatieriskus arheoloģiskos izrakumus 1780. gadā veica Džuzeppe Marija Kapodieči, 1813. gadā Salverio Landolina un 1839. gadā F.S. Kavallari. Vienīgos sistemātiskos un zinātniskos izrakumus šajā vietā 1893. gadā veica Roberts Koldevejs un Otto Puhšteins. Visi turpmākie altāra pētījumi balstījās uz viņu atkājumiem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Lehmler, Caroline. Syrakus unter Agathokles und Hieron II.: die Verbindung von Kultur und Macht in einer hellenistischen Metropole. Berlin: Verlag Antike, 2005. pp.135-145
- ↑ L. Karlsson "The Altar of Hieron at Syracuse: A Discussion of its Function" Opuscula Romana. Annual of the Swedish Institute in Rome 21 (1996) p.85ff.
- ↑ D. Mertens, "Bemerkungen zu westgriechischen Monumentalaltaeren" in L'espace sacrificiel dans les civilisations mediterraneennes de l'antiquite (1991) p.191