Pāriet uz saturu

Hlorapskābe

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Hipohlorskābe)
Hlorapskābe

Hlorapskābes struktūrformula

Hlorapskābes molekulas modelis
Citi nosaukumi hipohlorskābe, ūdeņraža hipohlorīts, ūdeņraža oksohlorāts(I), hloranols
CAS numurs 7790-92-3
Ķīmiskā formula HClO
Molmasa 52,46 g/mol
Blīvums šķīdumam ap 1000 kg/m3
Šķīdība ūdenī jaucas jebkurās attiecībās, kamēr nesāk sadalīties

Hlorapskābe (HClO) ir ļoti vāja vienvērtīga skābekli un hloru saturoša neorganiska skābe, kurā hlors atrodas oksidēšanas pakāpē +1. Hlorapskābe pastāv tikai ūdens šķīdumos un ir ļoti nestabila.[1] Saules gaismā hlorapskābe sadalās dažu sekunžu laikā. Hlorapskābes sāļus sauc par hipohlorītiem, tie ir samērā stabili. Hlorapskābe ir tik vāja skābe, ka to izspiež no sāļiem pat ogļskābe. Koncentrēti hlorapskābes šķīdumi ir zaļgandzeltenīgi[2], bet vājāki — bezkrāsaini. Tiem ir ļoti asa smaka.

Iegūst, šķīdinot ūdenī hloru vai hlora(I) oksīdu:

Cl2 + H2O → HClO + HCl
Cl2O + H2O → 2HClO

Lai iegūtu tīru hlorapskābes šķīdumu, hloru laiž dzīvsudraba(II) oksīda ūdens suspensijā[3]:

2Cl2 + H2O + HgO → 2HClO + HgCl2

Reakciju veic, dzesējot ar ledu. Kad viss HgO izreaģējis, radušos šķīdumu destilē vakuumā, sargājot no saules gaismas. Palikušo hloru aizvāc no destilāta, laižot tam cauri CO2.

Var arī vispirms iegūt hlora(I) oksīdu, laižot hloru cauri HgO suspensijai tetrahlorogleklī:

2Cl2 + HgO → HgCl2 + Cl2O

Atdala HgCl2 nogulsnes un apstrādā iegūto hlora(I) oksīda šķīdumu tetrahlorogleklī ar ledusaukstu ūdeni. Šādi var iegūt hlorapskābi ar koncentrāciju pat virs 50%, turklāt tā ir brīva no hlora, hlorīdjoniem un dzīvsudraba joniem.

Ūdens šķīdumos daļēji disociē H+ un ClO jonos.

HClO ⇄ OCl + H+

Pat atšķaidītos ūdens šķīdumos hlorapskābe lēnām sadalās par hlorūdeņradi un atomāro skābekli, tādēļ tā ir spēcīgs oksidētājs:

HClO → HCl + O

Reaģē ar sālsskābi, veidojot gāzveida hloru (reakcija ir apgriezeniska):

HOCl + HCl → H2O + Cl2

Bioloģiskā nozīme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir atklāts, ka hlorapskābi spēj ģenerēt neitrofilie leikocīti, lai izmantotu to baktēriju iznīcināšanā.[4][5] Hlorapskābe veidojas hlorīdjonu peroksidācijas procesā, ko nodrošina ferments mieloperoksidāze.

Hlorapskābi un hipohlorītus lieto kā balinošus līdzekļus, kā arī sanitāriem nolūkiem. Organiskajā sintēzē izmanto hlorhidrīnu iegūšanai no alkēniem.[6]

  1. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 286. lpp.
  2. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва : Издательство иностранной литературы, 1963, 857. lpp. (krieviski)
  3. Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 202. lpp. (krieviski)
  4. Harrison, J. E.; J. Schultz (1976). "Studies on the chlorinating activity of myeloperoxidase". Journal of Biological Chemistry 251 (5): 1371–1374. PMID 176150.
  5. Thomas, E. L. (1979). "Myeloperoxidase, hydrogen peroxide, chloride antimicrobial system: Nitrogen-chlorine derivatives of bacterial components in bactericidal action against Escherichia coli". Infect. Immun. 23 (2): 522–531. PMC 414195. PMID 217834.
  6. Unangst, P. C. "Hypochlorous Acid" in Encyclopedia of Reagents for Organic Synthesis (Ed: L. Paquette) 2004, J. Wiley & Sons, New York. doi:10.1002/047084289X.rh073

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]