Hlorīti

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par minerālu grupu. Par hlorpaskābes sāļiem skatīt rakstu hlorīti (sāļi).
Hlorīts
Klasifikācija
Klase Silikātu grupa (filosilikāti)
Ķīmiskā formula (Mg,Fe)3(Si,Al)4O10(OH)2·(Mg,Fe)3(OH)6
Singonija Monoklīnā
Īpašības
Krāsa Zaļš, reti dzeltens, sarkans vai balts.
Svītras krāsa Balta
Habituss Slāņaini veidojumi, zvīņaini agregāti, zvīņu inklūzijas.
Skaldnība Ļoti pilnīga
Lūzums Plātņains
Cietība pēc Mosa skalas 2–2,5
Spīdums Stiklains, pērļains, matēts
Laušanas koeficients 1,57—1,67
Blīvums 2,6—2,9 g/cm3

Hlorīti (no grieķu: χλωρός (khlōrós) — 'zaļš') ir vizlveidīgu minerālu grupa silikātu klasē un filosilikātu apakšklasē. Kristalizējas monoklīnā singonijā, tiem ir vizlveida skaldnība un zema cietība. Plānās hlorītu lapiņas ir lokanas, taču nav elastīgas (saglabājas salocītā stāvoklī).

Hlorīti dabā ir plaši izplatīti. Bagātīgi sastopami metamorfajos iežos un kvarca dzīslās. Veidojas pārsvarā zemas temperatūras hidrotermālajos procesos, metamorfozes procesos un karstiem šķīdumiem iedarbojoties uz iežiem, kas satur alumo-magneziālos un dzelzs silikātus. Hlorīti ir izplatīti arī nogulumu dzelzsrūdas atradnēs, veidojot silikātu dzelzsrūdas, kas radušās ar dzelzi bagātos jūras nogulumos skābekļa trūkuma apstākļos.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hlorīts, kas gala posmā satur dzelzi, saucas šamozīts, ar magniju galā — klinohlors, ar mangānu — pennantīts, ar niķeli — nimīts un ar cinku galā — beilihlors.

Detalizētāks dalījums:

  • Beilihlors
  • Borokukīts
  • Šamozīts
  • Ripidolīts (pārsvarā magnijs)
  • Turingīts (pārsvarā dzelzs)
  • Kukeīts
  • Donbasīts
  • Franklinfurnacīts
  • Gonierīts
  • Klinohlors
  • Delessīts (pārsvarā dzelzs)
  • Ripidolīts (pārsvarā dzelzs)
  • Manandonīts
  • Nimīts
  • Ortošamozīts
  • Pennantīts
  • Sudoīts

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]