Hlorīdi

Vārāmās sāls (vispazīstamākā hlorīda) kristāli

Hlorīdi ir hlora binārie savienojumi ar elementiem, kas ir mazāk elektronegatīvi par to. Šajos savienojumos hloram ir visstabilākā oksidēšanas pakāpe -1. Hlora savienojumiem ar daudz mazāk elektronegatīviem elementiem, piemēram, sārmu metāliem, ir raksturīga jonu saite un bāziskas īpašības (MgCl₂, KCl). Tie ir kristāliskas cietas vielas ar augstu kušanas temperatūru un ir uzskatāmi par hlorūdeņražskābes jeb sālsskābes (HCl) sāļiem. Savukārt hlora savienojumiem ar elementiem, kas tikai nedaudz mazāk elektronegatīvi par to, ir skābas īpašības un to molekulās ir kovalentās saites (tetrahlorogleklis CCl₄, fosfora pentahlorīds PCl₅). Kovalentie hlorīdi ir viegli kūstošas cietas vielas, gāzes vai šķidrumi un tos sauc arī par hloranhidrīdiem. Starpstāvokli ieņem amfotērie hlorīdi, piemēram, alumīnija hlorīds AlCl₃. Lielākā daļa metālu hlorīdu labi šķīst ūdenī (nešķīstoši vai mazšķīstoši ir tikai AgCl, CuCl, AuCl, TlCl un PbCl₂).

Atrašanās dabā

Dabā hlorīdi lielā daudzumā atrodas jūras ūdenī, kā arī veido vairākus svarīgus minerālus - akmeņsāli NaCl, silvinītu NaCl·KCl un karnalītu KCl·MgCl₂·6H₂O. Hlorīdi ir nepieciešami jebkura dzīvā organisma funkcionēšanai.

Īpašības

Vairums skābo hlorīdu jeb hloranhidrīdu ūdenī hidrolizējas un veido skābes:

SiCl₄ + 3H₂O → H₂SiO₃ + 4HCl

Bāziskie hlorīdi var reaģēt ar skābajiem, veidojot kompleksos savienojumus:

2KCl + TiCl₄ → K₂[TiCl₆] (kālija heksahlorotitanāts)

Hlorīdjonus veidojošie bāziskie hlorīdi šādās reakcijās ir elektronu pāru donori, bet skābie - akceptori. Amfotērie hlorīdi spēj reaģēt gan ar skābajiem, gan bāziskajiem hlorīdiem.

Literatūra

• N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija, Rīga, "Zvaigzne", 1978, 283-285. lpp.