Igors Ivanovs (uzņēmējs)
Igors Ivanovs (dzimis 1959. gada 10. februārī) ir bijušais milicis, uzņēmējs un noziedznieks, no 2008. gada līdz 2017. gadam atradās apcietinājumā. Apcietinājuma laikā Igors Ivanovs samazināja sev piederošo īpašumu skaitu, gan noslēdzot vairākus dāvinājuma līgumus, tostarp dzīvokli Vīlandes ielā un zemi Olaines pagastā, kā arī pārdodot zemi Mežaparkā Genādijam Bondarikam.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1959. gadā, Latvijas PSR laikā bija milicis. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas darbojās nekustamā īpašuma biznesā. 1990. gadu vidū attīstīja tirdzniecības centra “Europe Center” projektu (tagad Tirdzniecības centrs "Mols") kopā ar Igoru Condu, Aleksandru Naumovu un Valēriju Ļihačovu. Šajā laikā uzspridzināja viņa automašīnu, bet viņa partnerus noslepkavoja. Pret Ivanovu apsūdzības šajās slepkavību lietās neizvirzīja. Vēlāk viņš attīstīja dzīvokļu celtniecības projektu “Torena Nami” bijušās rūpnīcas “Aerosols” teritorijā Rīgā, ko 2004. gadā pārdeva. Savulaik viņam piederēja arī Rīgas jahtklubs Balasta dambī 1a, kura prezidentu Egonu Stieģeli noslepkavoja 2000. gadā. Tāpat arī Ivanovs bija Z-Torņu līdzīpašnieks, kas savulaik piederēja projektam “Vertikālā pasaule”, kurā viņš bija akcionārs un padomes priekšsēdētājs, šo projektu Ivanovs 2006. gadā pārdeva krievu miljonāra Jurija Šeflera uzņēmumam.
Ivanovs daudzfunkcionālās halles “Arēna Rīga” teritorijas attīstībā plānoja ieguldīt 200 miljonus eiro. Vēlāk savas daļas uzņēmumā SIA “Arēna Rīga” viņš pakāpeniski samazināja, un tās ieguva gan privātpersonas, kādu brīdi arī viņa sieva Ella Ivanova, gan arī Kiprā reģistrēts uzņēmums “Grantox Consult Limited”, kuras juridiskajā adresē dibināti vairāki uzņēmumi, kas iesaistīti būvniecības biznesā Rīgā, bet tā dibinātājs Rems Razums strādāja ar bijušo politiķi Aināru Šleseru saistītos uzņēmumos un sadarbojās ar kukuļošanā notiesāto Vilni Štramu. No pēdējām 35% īpašuma daļām SIA “Arēna Rīga” Igors Ivanovs atbrīvojās jau brīdī, kad atradās apcietinājumā kriminālprocesā par savas sievas slepkavību, un tās ieguva viņa ilggadējs uzņēmējdarbības partneris Genādijs Bondariks.
Kriminālapsūdzības
[labot | labot pirmkodu]2008. gada marta sākumā Valsts policija Igoram Ivanovam izmeklēšanas laikā piemēroja apcietinājumu par huligānismu un draudu izteikšanu uzņēmējam Ojāram Grasmanim, kurš bija Ivanova sievas mīļākais. Tiesas spriedumā teikts, ka dažas nedēļas pirms apcietinājuma piemērošanas Ivanovs un Grasmanis tikušies kafejnīcā, un Ivanovs uz galda nolicis patronu, sakot, ka tā bija domāta viņam, pēc kā Grasmanis vērsās policijā. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atzina Ivanovu vainīgu izvirzītajā apsūdzībā un piesprieda sodu desmit minimālo mēnešalgu jeb 1600 latu apmērā.
Naktī uz 2008. gada 7. janvāri Ivanovu ģimenes mājā nogalināja viņa sievu Ellu Ivanovu. Ivanovu apsūdzēja par kūdīšanu uz sievas slepkavību mantkārīgos nolūkos, jo šķiršanās procesā Ivanova sieva pēc Grasmaņa ieteikuma pieprasījusi sev lielāku mantas daļu nekā Ivanovs to vēlējies pieļaut. Ivanova advokāti tiesas procesa laikā pauda, ka apsūdzība ir balstīta uz pieļāvumiem, ne pierādījumiem, un slepkavību pasūtījuši Ivanova biznesa konkurenti.
Tiesas procesā Augstākās Tiesas Senāta Krimināllietu departaments Igoru Ivanovu atzina par vainīgu uzkūdīšanā mantkārīgā nolūkā veikt savas sievas slepkavību, sodot ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem un sešiem mēnešiem. Morālo kompensāciju 70 000 eiro apmērā nogalinātās gan Ellas Ivanovas mātei, gan katrai no divām meitām solidāri tiesa uzdeva piedzīt no Ivanova, kā arī no Vitālija Mamedova, kurš slepkavības brīdī bija Ivanova šoferis un darījuma partneris un kuru atzina par vainīgu slepkavības organizēšanā un atbalstīšanā, un no Ludviga Antonova, kuru atzina par vainīgu slepkavības izdarīšanā mantkārīgā nolūkā, kā arī ieroča nelikumīgā iegādāšanā un glabāšanā. Sarežģīto pārsūdzību un nolēmumu dēļ spriedums krimināllietā vēl nav uzskatāms par spēkā esošu, un Ivanovs savu vainu kategoriski noliedz.
Pēc soda izciešanas Ivanovs griezās Eiropas Cilvēktiesību Tiesā ar prasību pret Latviju, apgalvodams, ka sodīts netaisnīgi.[1]
2011. gada 9. februārī Drošības policija ierosināja kriminālprocesu par tobrīd apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā esošā Igora Ivanova slepkavības organizēšanu, kuru veica Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas vecākā inspektore Tatjana Smoļakova, un ilggadēja Ivanova biznesa partnera Genādija Bondarika apsardzes vadītājs Staņislavs Ļebedevs. Drošības policijas izmeklēšanas kvalitāti, kuras dēļ Ļebedevs ir pazudis bez vēsts, bet slepkavības pasūtītāji nav atklāti, kritizēja gan laikraksts Diena, gan arī Ivanovs atklātā vēstulē Valsts prezidentam, ģenerālprokuroram un tiesībsargam, kurā viņš, cita starpā, norāda, ka noticis mēģinājums nolaupīt viņa meitu. Ivanovs apgalvoja, ka pavisam slepkavības mēģinājumi bijuši pieci.[1]
Ivanovam inkriminēja arī apsūdzību par apzināti nepatiesa ziņojuma sniegšanu, kad kriminālprocesā par viņa sievas slepkavību Ivanova advokāts vērsās Korupcijas un apkarošanas birojā ar iesniegumu, ka izmeklētājs no viņa klienta izspiež kukuli. Ivanovs atzīts par cietušo kriminālprocesā par zādzību no viņa mājas Baltezerā laika posmā no 2011. gada 20. maija līdz 17. jūnijam, kur nozagti briljanti, juvelierizstrādājumi pusmiljona latu vērtībā un astoņi miljoni eiro skaidrā naudā. Izmeklēšanas laikā aizturētais atzinās, ka bijis telpās, kur atradušās nozagtās mantas, taču tobrīd tās bijušas jau tukšas. Kriminālprocess par zādzību nav izbeigts, bet iepriekšminētajai personai inkriminēta tikai nelikumīga iekļūšana īpašumā.
2020. gada 20. maijā Ivanovu arestēja apsūdzībā par deputāta Jura Juraša sievas Allas slepkavības pasūtīšanu. Vienlaikus pret Ivanovu turpinājās process par draudiem nogalināt viņa māsu un tās vīru.[2] Taču 2. jūnijā paziņoja, ka Ivanovs atbrīvots no apcietinājuma un viņam piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi. Viņa advokāts paskaidroja, ka Ivanovs tikai brīdinājis Jurašu par iespējamiem draudiem.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Igors Ivanovs. Zem VDK jumta Jānis Lasmanis, žurnāls "Klubs", pārpublicēts timenote.info 01.10.2018