Ilga Apine

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ilga Apine (1928) ir latviešu vēsturniece, habilitētā vēstures doktore (1992), LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesore, LZA korespondētājlocekle. Latvijas Republikas Tautību konsultatīvās padomes locekle, Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijas līdzautore.

Viņas zinātniskās darbības jomas ir nacionālais jautājums Latvijas vēsturē, etnopolitika, latviešu un minoritāšu psiholoģiskās norises.[1]

Meita — aktrise Maija Apine.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilga Apine (Rutmane) dzimusi 1928. gada 13. martā Maskavā uz PSRS izceļojušo latviešu ģimenē. Studēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Filoloģijas fakultātē (1946-1950), līdztekus strādāja par krievu valodas un literatūras skolotāju latviešu skolās. Turpināja studijas PSKP vēstures katedras aspirantūrā V. Miškes vadībā (1950-1953), disertācijas tēma: "Latvijas boļševiku cīņa ar likvidatoriem jaunā revolucionārā pacēluma gados (1912–1914)". Pēc vēstures zinātņu kandidātes grāda iegūšanas strādāja par LVU docētāju (1953-1989), aizstāvēja vēstures zinātņu doktores grādu par darbu "Latvijas sociāldemokrātijas cīņa par strādnieku klases internacionālo vienotību (1893–1917)". Atmodas kustības laikā 1989. gadā bija iekļauta izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[2]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece (1989). Lasīja lekciju kursu studentiem "Ievads etnopsiholoģijā". 1992. gadā viņas zinātniskais grāds tika pielīdzināts Latvijas Dr. hab. vēst. grādam.[3] Darbojās LU Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra projektā "Nacionālie procesi Latvijā", piedalījās Valsts programmu "Sabiedrības integrācija Latvijā" un "Lībieši Latvijā" (1999)[4] izstrādē.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

225 publikāciju un grāmatu nodaļu autore. Kopš 2000. gada publicējusi šādus darbus:

  • Etnisko attiecību vēsture Latvijā: Metodiskā literatūra vēstures skolotājiem. Rīga, 2000.
  • Identitāte Latvijā un mūsu ceļš uz Eiropu. Grāmatā "Eiropas Savienības paplašināšanās: Skats no Latvijas un Eiropas". Rīga, 2000.
  • Mazākumtautību attieksme jautājumā par 4. maija Deklarāciju. Grāmatā "4. maijs: Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju". Rīga, 2000.
  • Akulturācijas iespējas Latvijā. Grāmatā "Integrācija un etnopolitika". Rīga, 2000.
  • Формирование новой идентичности русских в Латвии. Первый всероссийский социологический конгресс ”Социология и общество”. С-Петербург, 2000.
  • Latviešu nacionālkomunistu sagrāves sociālpsiholoģiskie aspekti. LZA Vēstis, Nr. 1-2 (54. sēj.), A daļa, 2000.
  • Latviešu etnoģenēze cittautiešu ieceļošanas kontekstā. LZA Vēstis, Nr. 1-2, A daļa, 2003.
  • Austrumu latvieši 21. gadsimta sākumā: problēmas un risinājumi (kopā ar J.Prikuli). Latvijas Vēsture, 2003.
  • Mazākumtautības – mūsu bagātība (kopā ar A. Balaško). Grāmatā "2003. gads Latvijas grāmatā". Rīga, 2003.
  • Русские вне России: метаморфозы идентичности. В кн.: A. Балашов. Этнопсихологические и социокультурные процессы в современном обществе (2003).
  • Ilga Apine, Vladislavs Volkovs. Latvijas krievu identitāte: Vēsturisks un socioloģisks apcerējums. Rīga: LU FSI, 2007.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • LZA un "Aldara" 2003. "Gada balva zinātnē" par zinātniskiem pētījumiem etnisko attiecību jomā un ieguldījumu tolerantas un demokrātiskas Latvijas sabiedrības veidošanā.[5]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. CV[novecojusi saite] no Rīgas Stradiņa Universitātes Doktora Studiju programmas (2005)
  2. No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā
  3. Latvijas Universitātes aspiranti un doktoranti. I daļa Sastādījusi Vija Medne, LU Akadēmiskais apgāds 2009.
  4. VALSTS ILGTERMIŅA MĒRĶPROGRAMMA «LĪBIEŠI LATVIJĀ»[novecojusi saite]
  5. lza.lv