Pāriet uz saturu

INTASAT

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Intasat)
INTASAT
INTASAT emblēma
INTASAT emblēma
KA veidsjonosfēras pētniecības pavadonis
OperatorsINTA, Karogs: Spānija Spānija
Starts15.11.1974. 17:11 UTC
Starta vietaVandenberga SLC-2W Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
NesējraķeteDelta-2310, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Palaists kopā arNOAA 4, AMSAT-OSCAR 7
Aktivitātes beigas1976. gada 5. oktobris
Darbības ilgums2 gadi
NSSDC ID1974-089C
SCN07531
Masa20,4 kg
Enerģijasaules baterijas
Orbītas elementi
Centr. ķermenisZeme
Orbītas veidsSSO
Slīpums101,8°
Periods114,9 min
Apogejs1465 km
Perigejs1448 km

INTASAT bija Spānijas pirmais Zemes mākslīgais pavadonis. Tam bija radiobāka, lai pētītu radioviļņu izplatīšanos Zemes jonosfērā. Projektu realizēja Spānijas Nacionālais aerokosmiskās tehnikas institūts (INTA). Pavadoni orbītā palaida 1974. gada 15. novembrī, un tas darbojās līdz 1976. gada 5. oktobrim.

INTASAT programma tika uzsākta 1968. gadā pēc INTA iniciatīvas. Programmā piedalījās arī Spānijas uzņēmumi Construcciones Aeronaúticas un Standard Eléctrica S.A., kā arī Apvienotās Karalistes uzņēmums Hawker Siddeley Dynamics.[1]

Kosmiskais aparāts bija veidots divpadsmit stūru prizmas formā 44,2 cm platumā un 41 cm augstumā. Radiobākas antenas stiepās gar griešanās asi aptuveni 175 cm no korpusa abu galu centra. Četras 49 cm telemetrijas antenas stiepās pa diagonāli uz āru no viena gala. Stāvokļa kontroles magnēts ar slāpēšanas stieņiem nodrošināja pavadoņa orientāciju ar magnētiskā lauka vektoru 2 nedēļu laikā pēc palaišanas. 16 V energosistēmu darbināja 12 niķeļa kadmija akumulatori, ko uzlādēja saules baterijas korpusa sānos.

Radiobākas divu frekvenču raidītājs raidīja polarizētus, stabilus un nemodulētus signālus ar minimālo jaudu 200 mW 40,0100 un 40,01025 MHz frekvencēs.

INTASAT tika palaists 1974. gada 15. novembrī 17:11 UTC ar nesējraķeti Delta-2310 no Vandenberga Gaisa spēku bāzes starta kompleksa SLC-2W. Tas kopā ar AMSAT-OSCAR 7 bija sekundārā krava, palaižot NOAA 4.

INTASAT ievadīja solārsinhronā orbītā aptuveni 1450 km augstumā, un sākotnēji ekvatora šķērsošana notika pusdienlaikā un pusnaktī pēc vietējā laika. Radio raidītāju iedarbināja ar taimeri 2 stundas pēc ieiešanas orbītā. Pēc divām nedēļām magnētiskās orientācijas sistēma tika izslēgta.

Radio signālus no pavadoņa uztvēra aptuveni 40 novērošanas vietās 21 valstī. Tika pētīta jonosfēra, elektronu koncentrācija pa radioviļņu ceļu, kas izplatās no pavadoņa, un tās novirzes no standarta frekvences.

Pēc 2 gadiem, starp 1976. gada 5. un 6. oktobri taimeris izslēdza pārējās pavadoņa sistēmas.[1]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]