Saljut-3

	Saljut-3; Салют-3
	; Almaz orbitālā stacija
KA veids	Orbitālā stacija
Organizācija:	Aizsardzības ministrija, PSRS
Izgatavotāji	CKB mašinostrojenija, PSRS
Starts	25.06.1974. 04:15 UTC
Starta vieta	Baikonura, PSRS 81 / 23
Nesējraķete	Proton-K, PSRS
Beigu datums	24.01.1975.
Lidojuma ilgums	213 dienas
NSSDC ID	1974-046A
SCN	07342
Masa	18 500 kg
Orbītas elementi
Centr. ķermenis	Zeme
Orbītas veids	LEO
	Programma Saljut
Saljut-2 Kosmos-557	Saljut-4 Saljut-5

Saljut-3 (krievu: Салют-2) jeb OPS-2 bija PSRS militārās Almaz sērijas orbitālā stacija. Tā Aizsardzības ministrijas uzdevumā orbītā tika palaista 1974. gada 25. jūnijā. Staciju apmeklēja kosmosa kuģa Sojuz-14 apkalpe, bet nākamajam kuģim Sojuz-15 neizdevās saslēgties ar to. Saljut-3 novadīja no orbītas 1975. gada 24. janvārī.

Lidojuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stacijas palaišana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

OPS-2 tika palaista 1974. gada 25. jūnijā 04:15 UTC ar nesējraķeti Proton-K no Baikonuras kosmodroma starta laukuma 81 / 23. Tā kā PSRS nevēlējās izpaust divu orbitālo staciju projektu pastāvēšanu, un jo īpaši, lai slēptu militārās Almaz attīstību, OPS-2 pēc orbītas sasniegšanas tika nodēvēta par Saljut-3.

Neraugoties uz slepenību, rietumu novērotāji ātri vien pamanīja stacijas militāro raksturu. Līdzīgi kā Saljut-2, arī Saljut-3 raidīja signālus 19,944 MHz frekvencē, kas bija ierasta padomju izlūkošanas pavadoņiem.^[1]

Sojuz 14[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1974. gada 4. jūlijā stacijā ieradās kosmosa kuģis Sojuz-14 ar apkalpi: komandieris Pāvels Popovičs un lidojuma inženieris Jurijs Artjuhins. Pēc saslēgšanās tika konstatēta neliela gaisa noplūde saslēgšanās mehānisma perifērijas zonās, tomēr lidojuma vadība to uzskatīja par nelielu problēmu un ļāva apkalpei ieiet stacijā.

Apkalpe Saljut-3 pavadīja 15 dienas. Saskaņā ar oficiālajiem avotiem 9. jūlijā tika aktivizētas Zemes novērošanas kameras, un pēc tam vairākas dienas tika fotografēta "Zemes virsma". Starp oficiāli atklātajiem stacijas kameru mērķiem bija arī Vidusāzija. Rietumu avoti apgalvo, ka tika fotografēts arī netālu no Tjuratamas izlikts mērķu komplekts, lai pārbaudītu novērošanas aparatūras iespējas.

Vairākas reizes apkalpi pamodināja borta trauksmes sistēma, tomēr tā izrādījās maldinoša. Kosmonauti arī pārlādēja stacijā uzstādītās kameras un ievietoja eksponētās filmas KSI (Kapsula spuska informacii) kapsulā.

19. jūlijā Sojuz 14 atvienojās no stacijas un nolaidās.

Sojuz 15[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1974. gada 26. augustā tika palaists kosmosa kuģis Sojuz-15 ar apkalpi: komandieris Genādijs Sarafanovs un lidojuma inženieris Ļevs Djomins. 27. augustā, tuvojoties stacijai, radās problēmas ar kuģa Sojuz tuvošanās un saslēgšanās sistēmu Igla. Apkalpe tuvošanās manevru mēģināja trīs reizes, bet nesekmīgi. Tad lidojuma vadība deva komandu deaktivizēt Igla, bet apkalpei pietika degvielas tikai nolaišanai atpakaļ uz Zemes.

28. augustā Sojuz-15 nolaidās, un tas pirmoreiz kosmonautikas vēsturē notika nakts apstākļos. Raksturīgi, ka oficiālie avoti ziņoja tikai par to, ka Sojuz-15 apkalpe "lidojuma laikā izmēģināja dažādus tuvošanās režīmus".

Saljut-3 turpmākais lidojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sojuz-15 problēmu dēļ kosmosa kuģim tika veiktas ilgstošas modifikācijas, tāpēc tuvākajā laikā ekspedīcijas uz Saljut-3 nevarēja notikt. 1974. gada 23. septembrī no stacijas tika izmesta neliela filmu kapsula KSI, kas nolaidās uz zemes. 1975. gada 24. janvārī staciju novadīja no orbītas, un nesadegušas daļas iekrita Klusajā okeānā.

Saskaņā ar oficiāliem padomju avotiem Saljut-3 septiņu mēnešu lidojums vairāk nekā divas reizes pārsniedza sākotnēji plānoto lidojuma ilgumu. Padomju publikācijas arī atklāja, ka Saljut-3 bija pirmā kosmosa stacija, kas uzturēja nemainīgu orientāciju attiecībā pret Zemes virsmu. Lai to panāktu, orientācijas kontroles dzinēji tika iedarbināti aptuveni 500 000 reižu. Arī šis fakts rietumu novērotājiem lika domāt, ka stacija, iespējams, ir veikusi izlūkošanas misiju.

Pēc vairākiem gadiem atklājās, ka neilgi pirms Saljut-3 novadīšanas no orbītas zemes vadība deva komandu stacijas ārpusē uzmontētajam 23 mm aviācijas lielgabalam NR-23.^[2] Šaušanu veica pretējā virzienā stacijas ātruma vektoram, lai saīsinātu lielgabala šāviņu "orbitālo mūžu". Kopumā veica trīs šāvienus.