Interlingve

Vikipēdijas lapa
Nejaukt ar interlingva.
Interlingve  
Interlingves logo:  
Izruna: IPA: [interˈliŋɡwe]
Izveidojuši: Edgars de Vāls  1922.g. 
Pielietojums: Starptautiska palīgvaloda
Pratēju skaits:
Kategorija (lietojums): Mākslīgā valoda
 Starptautiska palīgvaloda
  Interlingve 
Rakstība: latīņu raksts 
Regulators: nav regulators
Valodas kodi
ISO 639-1: ie
ISO 639-2: ile
ISO 639-3: ile

Interlingve[1] (interlingue), sākotnēji zināma ar nosaukumu okcidentāle (occidental, izrunā: [oktsidenˈtaːl]), ir starptautiska palīgvaloda (IAL), kuru izveidoja 1922. gadā un pārdēvēja 1949. gadā. Valodu izveidoja Igaunijā dzīvojošais vācbaltiešu valodnieks Edgars de Vāls. Vārdu krājuma pamatā ir jau esoši dažādu valodu vārdi, kā arī tiek izmantota atvasinājumu sistēma ar atpazīstamiem priedēkļiem un piedēkļiem. Pirms Otrā pasaules kara interlingve Eiropā bija populāra; tās tekstus un gramatiku regulāri publicēja žurnāls Cosmoglotta. 1948. gadā nomira valodas izveidotājs Edgars de Vāls. 1949. gadā valodas nosaukums tika pārdēvēts no okcidentāles uz interlingvi, tādā veidā cerot uz ciešāku sadarbību ar citu mākslīgo valodu — interlingvu. Pēc pārdēvēšanas valodas popularitāte strauji samazinājās, bet, līdz ar interneta attīstību 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, tā atkal kļuva atpazīstama.

Gramatika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interlingves vārdu krājuma pamatā ir jau esoši dažādu valodu vārdi, kā arī tiek izmantota atvasinājumu sistēma ar atpazīstamiem priedēkļiem un piedēkļiem.

Interlingves alfabēts balstās uz latīņu rakstu, un tajā ir 26 burti: a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, w, x, y un z.

Noteiktais artikuls vienmēr un tikai ir le, neatkarīgi no vārda dzimtes vai gramatiskā skaitļa, piemēram, le matre (māte), le patre (tēvs), le infantes (bērni). Ja ir prievārdi a vai de, tad noteiktais artikuls pārvēršas par al vai del. Savukārt nenoteiktais artikuls vienmēr ir un, arī neatkarīgs no dzimtes, piemēram, un femina (sieviete), un homine (vīrietis), un animal (dzīvnieks).

Lietvārdus, kas vienskaitlī beidzās ar patskani, daudzskaitlī papildina ar izskaņu -s, bet, ja vārds beidzās ar līdzskani, tad daudzskaitlī pievieno izskaņu -es, piemēram, le linguale linguas (valoda – valodas), un nationmulte nationes (nācija – nācijas). Izņēmums, ja lietvārds beidzās ar burtu c, tad daudzskaitlī pievieno burtu h un izskaņa ir -ches, piemēram, un chocplure choches (šoks – šoki).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākoties literārie teksti interlingvē publicēti žurnālā Cosmoglotta. Šajā valodā ir publicēti gan oriģināldarbi, gan tulkojumi.

Dažas grāmatas interlingves valodā ir šādas:

  • Kajš, Jan Amos (1938) Krasina, raconta del subterrania del Moravian carst,
  • Podobský, Jaroslav (1935/1947) Li astres del Verne,
  • Costalago, Vicente (2021) Li sercha in li castelle Dewahl e altri racontas,[2]
  • Costalago, Vicente (2021) Antologie hispan,[3]
  • Costalago, Vicente (2021) Fabules, racontas e mites,[4]
  • Costalago, Vicente (2021) Li tresor de Fluvglant.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Par pasaules valodu un valodu grupu nosaukumiem latviešu valodā». Latvijas Vēstnesis. 2006. gada 19. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 31. augustā. Skatīts: 2010. gada 12. jūlijā.
  2. Li sercha in li castelle Dewahl e altri racontas
  3. «Antologie hispan». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2022. gada 8. jūnijā.
  4. «Fabules, racontas e mites». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2022. gada 8. jūnijā.
  5. «Li tresor de Fluvglant». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 22. februārī. Skatīts: 2022. gada 8. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]