Risordžimento (itāļu: Risorgimento — ‘atdzimšana’) bija politiska un sociāla kustība, kas apvienoja dažādās valstis Itālijas pussalā vienotā Itālijas Karalistē 19. gadsimtā.
Vēsturnieku vidū nav vienprātības attiecībā uz precīzu kustības sākuma un beigu datumu, tomēr daudzi uzskata, ka Risordžimento sākās 1815. gadā ar Vīnes kongresu un Napoleona varas beigām un beidzās 1871. gadā, kad Roma kļuva par Itālijas Karalistes galvaspilsētu. Dažas no terre irredente tomēr nepievienojās karalistei līdz pat Pirmā pasaules kara beigām ar Senžermēnas līguma parakstīšanu. Daži nacionālisti uzskata, ka 1918. gada 3. novembrī notikušais Gusti villas pamiers ir Risordžimento beigu datums.
1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā Ziemeļitālijā sākās sacelšanās pret Austriju, kuras valdījumos bija Lombardija un Veneto, un vairākas Apenīnu pussalas valstis pieteica Austrijai karu, kurā gan cieta sakāvi. 1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija atkal pieteica karu Austrijai, kurā šoreiz Sardīnija guva uzvaru un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Sicīlija anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti. 1860. gada maijā Sardīnijas atbalstītā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā, līdz oktobrim ieņēma Abu Sicīliju karalisti, un pēc tautas nobalsošanas tā pievienojās Sardīnijas Karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.
