Ivans Vasiļjevičs maina profesiju
| "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" | |
|---|---|
.jpg) Filmas plakāts | |
| Oriģinālais nosaukums | Иван Васильевич меняет профессию |
| Žanrs | |
| Režisors | Leonīds Gaidajs |
| Scenārija autors |
|
| Galvenajās lomās | |
| Mūzika | Aleksandrs Zacepins |
| Operators |
|
| Studija | Mosfiļm |
| Izdošana | 1973 |
| Ilgums | 88 minūtes |
| Valsts |
 PSRS |
| Valoda | krievu |
| IMDb profils | |
"Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" (krievu: Иван Васильевич меняет профессию) ir padomju kinokomēdijas žanra zinātniskās fantastikas piedzīvojumu muzikālā filma, kas 1973. gadā uzņemta kinostudijā Mosfiļm. Filma veidota pēc padomju krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova lugas "Ivans Vasiļjevičs" motīviem. Filmas režisors ir Leonīds Gaidajs, galvenās lomas tēlo Jurijs Jakovļevs, Leonīds Kuravļovs, Aleksandrs Demjaņenko. Filma 1973. gadā bija viena no visvairāk demonstrētajām padomju filmām — tās skatītāju skaits pārsniedza 60 miljonus.[1]
Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Prologs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Filmas sākums ir melnbalts. Izgudrotājs Aleksandrs Timofejevs (Šuriks) būvē laika mašīnu. Kārtējais eksperiments (kas bieži vien novedis pie elektrības drošinātāja pārdegšanas kāpņu telpā) šoreiz izraisa sprādzienu un drošinātāju pārdegšanu visā mājā, bet Šuriks zaudē samaņu.
Timofejeva vīzijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākoties vīzijām, filma kļūst krāsaina.
Piedūmotajā dzīvoklī mājās pārnāk Timofejeva sieva Zina, kas ir kinoaktrise. Viņa paziņo Šurikam, ka to pamet un brauks prom uz Gagru kopā ar savu jauno draugu, kinorežisoru Jakinu. Tajā pašā laikā kaimiņa zobārsta Antona Špaka dzīvoklī uzdarbojas zaglis-recidīvists Žoržs Miloslavskis. Pie Šurika dzīvoklī atnāk nama pārvaldnieks Ivans Vasiļjevičs Bunša, kam Šuriks nodemonstrē laika mašīnas darbību pie zemas jaudas. Tā rezultātā izgaist siena starp Šurika un Špaka dzīvokļiem. Pie Špaka pārsteigtais zaglis Miloslavskis paskaidro, ka ir zobārsta draugs. Viņu ieinteresē ierīce, ar kuru var novākt sienas. Šuriks palielina mašīnas jaudu, un cauri sienai parādās cara palātas, kur tronī sēž Ivans Bargais, blakus viņam diakons Feofans. Ieraudzījis neierasta izskata cilvēkus, Feofans notur viņus par dēmoniem un aizskrien saukt palīgā sargus, bet Ivans Bargais nobīstas no Šurika melnā kaķa un cauri Šurika dzīvoklim izskrien kāpņu telpā. Atskrien cara sargi, tiek pielietoti kaujas cirvji, viens cirvis trāpa laika mašīnai, un tā sabojājas. Ivans Bargais paliek mūsdienās, bet pārvaldnieks Ivans Vasiļjevičs Bunša un zaglis Miloslavskis paliek pagātnē, Ivana Bargā laikā. Bunšam un Miloslavskim izdodas aizbēgt no sargiem. Miloslavskis ir pamanījis pārvaldnieka vizuālo līdzību ar caru, un pierunā viņu saģērbties cara drēbēs un izlikties par Ivanu Bargo. Pats Miloslavskis uzdodas par kņazu.
20. gadsimtā nokļuvušajam caram Šuriks cenšas paskaidrot, kas noticis. Viņš lūdz caru pagaidīt dzīvoklī, kamēr pats aizskries uz veikalu pēc tranzistoriem. Cars gaida dzīvoklī, bet tad uzrodas kaimiņi, Bunša sieva un arī zobārsts Špaks. Pēc vairākiem starpgadījumiem un strīdiem tiek izsaukta gan psihiatriskās palīdzības komanda, gan milicija.
Arī pagātnē nokļuvušajiem neiet viegli. Bunša gandrīz atdod zviedriem Kemas pagastu. Vakariņās Bunša koķetē ar Ivana Bargā sievu un beigās piedzeras. Armija sarīko dumpi un karavīri ielaužas cara palātās, lai saņemtu gūstā viltus caru. Bet beidzot Šuriks ir salabojis laika mašīnu un pārvieto Bunšu un Miloslavski uz 20. gadsimtu.
Miliči aiztur gan Ivanu Bargo, gan Bunšu, bet psihiatriskās palīdzības komanda abiem uzvelk trakokreklus, jo viņu paskaidrojumiem neviens netic. Miliči abus aizved pie Bunša sievas, kas atpazīst abus un rezultātā padomā, ka pati arī sajukusi prātā un dodas viņiem līdzi uz psihiatrisko slimnīcu. Miloslavskis slimnīcā pamanās pārģērbties baltā halātā un izliekas par darbinieku. Kopā ar sanitāriem viņš izved pacientus ārā no slimnīcas. Bet tad miliči atrod Miloslavska atstātajā jakā dokumentu par atbrīvošanu no apcietinājuma un saprot, ka palaiduši zagli. No balkona viņi sauc, ka Miloslavskis jānoķer, visi metas viņam pakaļ. Pa to laiku Ivans Bargais nemanīts aizbēg un ierodas pie Šurika, kas iedarbina laika mašīnu un aizsūta caru atpakaļ savā laikā.
Epilogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Filma atkal kļūst melnbalta. Šuriks attopas no samaņas zuduma un vairs nesaprot, kas īsti ir noticis. Pie durvīm klauvē. Šuriks atver, un tur stāv Bunšu pāris, draudot sūdzēties par mājas atstāšanu bez elektrības. Šurika jautājums, vai viņus jau izlaiduši no trakomājas, padara viņus vēl niknākus. Pamazām Šuriks attopas un atceras, ka viņu pametusi sieva. Drīz arī Zina pārnāk no darba. Šuriks jautā par kinorežisoru un braukšanu uz Gagru. Zina neko nesaprot, saka, ka viņš par daudz darbojas ar laika mašīnu. Tad Šuriks pamana cara atstāto cepuri, kas ir krāsaina. Bet tad tā, izrādās, jau pārvērtusies par melno kaķi.
Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jurijs Jakovļevs — nama pārvaldnieks Ivans Vasiļjevičs Bunša / cars Ivans Bargais
- Leonīds Kuravļovs — dzīvokļu zaglis-recidīvists Žoržs Miloslavskis
- Aleksandrs Demjaņenko — inženieris-izgudrotājs Aleksandrs Timofejevs (Šuriks)
- Sevelijs Kramarovs — diakons Feofans
- Natālija Seļezņova — Zinaīda Timofejeva (Zina)
- Natālija Kračkovskaja — Uļjana Andrejevna, Bunša sieva
- Natālija Kustinskaja — aktrise, režisora Jakina mīļākā
- Vladimirs Etušs — zobārsts Antons Špaks, Šurika kaimiņš
- Mihails Pugovkins — kinorežisors Jakins
- Sergejs Fiļipovs — zviedru sūtnis
Filmas uzņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Filmu sāka uzņemt 1972. gada maijā. 20. gadsimta skatus filmēja Maskavā, Ivana Bargā palātas filmētas Rostovas Kremlī. Atsevišķas filmas epizodes filmētas arī Jaltā.[2]
Filma tika pakļauta cenzūrai. Bija uzskats, ka Ivana Bargā tēlu nevar rādīt tik komiskā veidā. Tika pieprasīts izgriezt epizodi, kur cars Šurika dzīvoklī cep kotletes. Dažās vietās nācās mainīt tekstu. Piemēram, kad Bunša (cara lomā) greznajās cara vakariņās jautā Miloslavskim, kas par to visu maksās, atbildei bija jābūt "Tauta, tauta, tētiņ!", bet cenzūras dēļ atbilde tika mainīta uz "Katrā gadījumā, ne mēs". Epizodē, kur caram miliči prasa dzīves vietu, oriģinālā atbilde bija "Maskava, Kremlis", bet cenzūras dēļ mainītā atbilde ir: "Palātās". Cenzūras rezultātā filma tika saīsināta par 10 minūtēm. Tomēr oriģinālais variants Mosfiļm studijā ir saglabāts.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Отечественные фильмы в советском кинопрокате». livejournal.com.
- ↑ «Где снимали фильм «Иван Васильевич меняет профессию». ФОТО». archdesignfoto.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 11. novembrī. Skatīts: 2017. gada 29. oktobrī.
- ↑ «Про Ивана Васильевича и его профессию». livejournal.com.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Turner Classic Movies profils (angliski)
- Rotten Tomatoes profils (angliski)