Laika mašīna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Laika mašīna TARDIS no seriāla Doctor Who

Laika mašīna ir hipotētiska ierīce ceļošanai laikā pretēji tā dabiskajai gaitai. Laika mašīna ir viena no populārākajām zinātniskajā fantastikā aprakstītajām ierīcēm.

Fizikā par laika mašīnu bieži sauc laiktelpu ar slēgtām, ar telpu nesaistītām līknēm (tas ir, laiktelpu, kurā novērotājs principā var satikties ar sevi).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienā no leģendas par doktoru Faustu variācijām ir minēts “laika kuģis”, ar kuru viņš kopā ar Trojas Helenu bēg no Mefistofeļa. Tomēr šis kuģis nebija ierīce, tas pārvietojās ar īpašu buru palīdzību, kuras varēja piepūst tikai laika vējš.

Krievu rakstnieka A. Veltmana darbā “Kalimerosa senči” (1836) attēlots fantastisks hipogrifs, kas galveno varoni pārnes pagātnē — dažreiz tas tiek uzskatīts par laika mašīnas “bioloģisku” prototipu.

Viens no pirmajiem stāstiem, kurā pārvietošanās laikā notiek ar mehāniskas laika mašīnas palīdzību, ir Edvarda Peidža Mičela (Edward Page Mitchell) The Clock that Went Backward. Tas ir neparasts pulkstenis, kas spēj nogādāt cilvēkus nesenā pagātnē.

1887. gadā spāņu rakstnieks Enrike Gaspars i Rimbau (Enrique Gaspar y Rimbau) Barselonā publicēja romānu El anacronópete, kurā pirmo reizi literatūrā parādās ierīce, ar kuru var pārvietoties laikā. Tas, iespējams, bija pirmais literārais darbs, kurā ceļošana laikā notiek ar mehāniskas iekārtas palīdzību. Kritiķis Endrū Sojers (Andrew Sawyer) ir izteicies, ka šis stāsts "šķiet, ir pirmais literārais darbs, kurā aprakstīta laika mašīna", piebilstot, ka par tādu parasti tiek uzskatīts Edvarda Peidža Mičela The Clock that Went Backward, bet viņš nedomājot, ka ar pulksteni ir pietiekami.

Ceļošanu laikā ar mehāniskiem līdzekļiem popularizēja Herberta Velsa 1888. gadā sarakstītais īsais stāsts "Laika argonauti", kam 1895. gadā sekoja romāns "Laika mašīna", un drīz šī ideja guva plašu popularitāti.

20. gadsimta vidū tēmu par ceļošanu laikā jaunā veidā interpretēja amerikāņu fantasts Aizeks Azimovs 1955. gadā izdotajā romānā "Mūžības beigas" (The End of Eternity) un Pols Andersons filmā "Laika patruļa".

Teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1948. gadā austriešu izcelsmes amerikāņu matemātiķis Kurts Gēdels atrada risinājumu Einšteina gravitācijas lauka vienādojumiem, kas apraksta rotējošo Visumu. Ceļojot šāda Visuma telpā, astronauts varētu sasniegt savu pagātni. Šādā Visumā rotācijas kustībā tiktu iesaistīta gaisma (un attiecīgi cēloņsakarības starp objektiem), kas ļautu materiāliem objektiem pārvietoties pa trajektorijām, kas ir slēgtas ne tikai telpā, bet arī laikā. Gēdela risinājums tika novērtēts kā tīri matemātiski apsvērumi — galu galā nekas neliecina, ka mūsu Visums rotētu. Neraugoties uz to, Gēdela iegūtais rezultāts parādīja, ka relativitātes teorija neizslēdz virzību atpakaļ laikā.

Vēl viena iespēja nokļūt pagātnē ir saistīta ar ejai līdzīgas sarežģītas topoloģijas izveidošanu trīsdimensiju telpā, izmantojot spēcīgu gravitācijas lauku. Ja viens šādas ejas gals rotē ap otru, tad caur šādu eju varētu nokļūt pagātnē.[1]

Filozofiskā un zinātniskā kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No filozofiskā viedokļa iespēja izveidot laika mašīnu nozīmētu, ka viss, kas bija, ir un būs pasaulē, reāli eksistē katrā konkrētā brīdī, matērija neattīstās, notikumi ir līdzīgi punktiem telpā, ko var sasniegt ar tās palīdzību. Tomēr, pēc dažu filozofu domām, kopš 1985. gada šāds domāšanas stils nav zinātnisks.

Eksperimenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka pašreizējā civilizācijas tehnoloģiskajā līmenī laika mašīnu nevar uzbūvēt. Tomēr dažkārt presē tiek ziņots par slepeniem eksperimentiem, kas saistīti ar pārvietošanos laikā, kurus, iespējams, veikušas militārpersonas. Vislabāk zināmi ir divi šādi “eksperimenti”:

  • Filadelfijas eksperiments (projekts "Varavīksne", Philadelphia experiment). Tiek pieļauts, ka 1943. gadā ASV Jūras spēku bāzē Filadelfijā Džona fon Neimana vadībā tikusi pētīta karakuģu neredzamības radaros problēma. Šo pētījumu laikā ticis izveidots "elektromagnētiskais burbulis" — ekrāns, kas radara starojumu novirzītu garām kuģim. Reiz šo eksperimentu laikā mīnu kuģi "Eldridž" (Eldridge) esot apņēmis šāds "elektromagnētiskais burbulis", kuģis pēkšņi pazudis un pēc tam parādījies simtiem jūdžu attālumā Norfolkā ( Virdžīnijas štats), daži kuģa apkalpes locekļi it kā pabijuši nākotnē. Vēlāk eksperimenta fakts tika noliegts un apgalvojumus par to uzskatīja par izdomājumu un meliem.[2]
  • Montokas projekts (projekts "Fēnikss"). Pētījumi, kas it kā veikti no 1943. līdz 1983. gadam ASV militārajā bāzē netālu no pilsētas Montokas (Ņujorkas štatā). Šo eksperimentu laikā cilvēku smadzenes tikušas apstarotas ar augstfrekvences radioimpulsiem, kā rezultātā radušās dažādas halucinācijas. Daudzi subjekti ziņojuši, ka viņi pabijuši nākotnē. Pēc vairāku eksperimentam pakļauto sajukšanas prātā projekts ticis slēgts.[3]

Pseidozinātnes laika mašīna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži paranormālu parādību atbalstītāji uzskata, ka cilvēks pats ir dabiska laika mašīna un var veikt ceļojumus laikā. Šo prātojumu ietvaros tiek apkopoti ģeoloģisko un paleontoloģisko atradumu katalogi, it īpaši cilvēku pēdu vai apavu nospiedumi, kā arī metāla skrūves un naglas klinšu slāņos, kas ir vairākus simtus miljonu gadu veci. Piemēram, Maskavas Aviācijas institūtā darbojošās apvienības Космопоиск rīkotā ekspedīcija V. Černobrova vadībā Kalugas apgabala dienvidos atrada šādu skrūvi akmenī, kura vecumu anomālo atradumu atbalstītāji lēš ap 200 miljoniem gadu. Ufologi šādus artefaktus mēģina izskaidrot ar citplanētiešu ierašanos, dažādu reliģiju kreacionisti ar cilvēces eksistēšanu jau dziļā senatnē (pirms simtiem miljonu vai pat miljardiem gadu.[4] [5] [6] Raugoties no ģeoloģijā un paleontoloģijā vispārpieņemtajiem priekšstatiem, šādi “neparasti” atradumi nemaz nav cilvēka klātbūtnes pēdas (domājams, ka šķietamie cilvēku pēdu nospiedumi ir dabiski izveidojušies šķēlumi iežos,[7] dažādas "skrūves" un "mikroshēmas" - pārakmeņojušās seno būtņu daļas.[8][9]

Zinātniskās fantastikas literatūra un kino[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika riteņa kopija no Harija Potera filmu sērijas

Laika mašīnas izskata un darbības principa apraksts rakstnieku un zinātniskās fantastikas filmu veidotāju vidū ir ļoti daudzveidīgs.

Visos gadījumos kopējs ir tas, ka varoņiem nepieciešams ar pults (ievadiekārtas) palīdzību norādīt to laiku, uz kuru tie vēlas pārvietoties. Lielākajā daļā gadījumu pats ceļojums no ceļotāja skata punkta nav momentāns, bet notiek it kā pārvietošanās pa laika asi noteiktā ātrumā.

Nedēļa, mēnesis, gads, desmitgade! 2055. gads. 2019., 1999.! 1957.! Garām! Mašīna rēca... Laiks kā pretējā virzienā palaista filma... Saules lidoja atpakaļ, aiz tām traucās desmitiem tūkstoši mēnešu.

Rejs Bredberijs. "Un nogranda pērkons"

Zinātniskās fantastikas literatūrā sastopami dažādi laika mašīnu nosaukumi: hronocikls, temporālā lauka kapsula, hronoportācijas kamera, hronoskafs, hronokats, hronokārs, laika spirāle u.t.t.[10]

Nejauša pārvietošanās laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādā no Disneja animācijas seriāla DuckTales epizodēm Skrūdžs Makdaks nokļūst 40 gadu tālā nākotnē un pēc tam ar grūtībām atgriežas mājās, izmantojot maģiskas “laika smiltis”. Citā sērijā Skrūdžs un viņa trīs brāļadēli nonāk senajā Grieķijā — 1100. gadā pirms mūsu ēras, nokļuvuši kādas ļaunas burves izraisītas "laika viesuļvētras" epicentrā.

Izgudrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika mašīna no filmas "Atpakaļ nākotnē" modificēta auto DeLorean formā

Laika mašīna var būt kompakta ierīce, kā Staņislava Lema stāstā “Pazudusī laika mašīna”, tā var arī apvienot pārvietošanos telpā un laikā, kā filmā “Kin-dza-dza” vai seriālā "Doctor Who". Harija Potera romānos figurē laika ritenis kulona formā, kas atkarībā no mehānisma apgriezienu skaita spēj pārnest tā īpašnieku pagātnē.

Viens no pirmajiem laika mašīnas "izgudrotājiem" Herberts Velss neiedziļinājās ierīces konstrukcijas detaļās. Viņa mašīnas darbības princips balstīts uz kustību pa laika asi tāpat kā pa jebkuru no trim citām dimensijām, un "vienīgā atšķirība starp Laiku un jebkuru no trim telpiskajām dimensijām ir tā, ka pa to pārvietojas mūsu apziņa". Ceļotājs tiek nogādāts citā laikā kopā ar noteiktu apkārtni (vairāku metru apjomā) ap laika mašīnu.

Čehu zinātniskās fantastikas rakstnieka Jozefa Nesvadbas stāstā un tāda paša nosaukuma filmā “Rīt es piecelšos un applaucēšos ar tēju” čehu: Zítra vstanu a opařím se čajem) laika ceļojumu tūrisma kompānija palaiž orbītā kuģi ar pasažieriem un pilotiem, notiek ceļojums laikā un pēc tam kuģis nolaižas uz Zemes.

Aizeka Azimova romānā "Mūžības beigas" (The End of Eternity) varoņi ceļo īpašās kapsulās, kas neskaidri atgādina liftu, pa laika akām, kas piepildītas ar temporāro lauku. Kira Buličeva fantastiskajā stāstā “Simts gadus nākotnē” (Сто лет тому вперёд) laika ceļotājam jānostājas pie īpašas konsoles, lai veiktu pārsūtīšanu laikā.

Angļu teleseriālā Doctor Who laika mašīna TARDIS ir kosmosa kuģis, kas maskēts kā policijas kabīne, un iekšpusē tas ir daudz lielāks, nekā izskatās no ārpuses. Tas ir, šī mašīna var iedarboties arī uz telpas ģeometriskajiem parametriem.

Triloģijā "Atpakaļ nākotnē" laika mašīna tiek parādīta modificēta DeLorean auto formā. Brāļu Strugacku zinātniskās fantastikas romānā “Pirmdiena sākas sestdienā” (Понедельник начинается в субботу) laika mašīnai ir velosipēda forma.

Filmā "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" (1973) laika mašīna pārveidoja par pagātni pusi no istabas.

Filmā “Terminators” apgalvots, ka pagātnē var ceļot tikai bioloģiski objekti vai objekti, kas pārklāti ar dzīviem audiem, tāpēc ceļotājs pagātnē parādās kails.

Dažās filmās parādīts, ka laika mašīnas iznīcināšana rada nopietnas sekas. Piemēram, Saimona Velsa 2002. gada filmā “Laika mašīna” (The Time Machine) tās eksplozija izraisa spēcīgu lokālu laika paātrinājumu, kā rezultātā visi, kas atrodas tā rādiusā, mirst no vecuma.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Новиков, Игорь Дмитриевич|Новиков И. Д. Анализ работы машины времени // ЖЭТФ, т. 95, вып. 3, март 1989
  2. Frank Lewis. «The Where Ship? Project: Though long dismissed by the Navy, the legend of The Philadelphia Experiment shows no signs of disappearing». Philadelphia City Paper, 1999-08-26. Skatīts: 2008-02-05.
  3. «Монтаук: Эксперименты со временем».
  4. «Answers in Genesis». Answers in Genesis. Skatīts: 2018-12-10.
  5. «Шестоднев против эволюции». creatio.orthodoxy.ru. Skatīts: 2018-12-10.
  6. Слово. Православный образовательный портал «Архивированная копия». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005-12-17. Skatīts: 2006-01-10. Проверено 21 мая 2007
  7. Glen J. Kuban. «The «Meister Print»: An Alleged Human Sandal Print from Utah». paleo.cc. Skatīts: 2018-12-10.
  8. Виталий Чайка. «В кубанской реке нашли камень с "микросхемой", которому больше 250 миллионов лет». Сайт «Комсомольской правды» (krievu). KP.RU - сайт «Комсомольской правды», 2014-11-23. Skatīts: 2018-12-10.
  9. «Морские лилии в московском метро, Московский метрополитен, палеонтология». www.paleometro.ru. Skatīts: 2018-12-10.
  10. Гарри Гаррисон, «Стальная Крыса спасает мир» из серии «Крыса из нержавеющей стали»


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]