Pirms Otrā pasaules kara pārstāvējis Lodzas šaha klubu Makabi. 1930. gadu beigās regulāri piedalījies Lodzas pilsētas šaha čempionātos. 1938. gadā Krakovā dalījis 3.-4. vietu Polijas šaha čempionātā. Pēc kara sešas reizes (1946–1953) piedalījies Polijas šaha čempionātos. 1946. gadā Sopotā sasniedzis savu labāko rezultātu šajos turnīros, dalot 3.-4. vietu (uzvarējis Bogdans Sļiva).[1] 1950. gadā piedalījies starptautiskā turnīrā Ščavnozdrojā, kurā ieņēmis 18. vietu (uzvarējis Pauls Keress).[2] 1952. gadā starptautiskā šaha turnīrā Meņdzizdrojē dalījis 15.-16. vietu. Pārstāvējis Polijas komandu Pasaules šaha olimpiādē, kurā piedalījies 1952. gadā un individuālajā vērtējumā izcīnījis sudraba medaļu.[3] Jāatzīmē, ka Polijas komandā nokļuvis pēc daudzu vadošo, bet toreizējai varai politiski neuzticamo šahistu (tādu kā Kazimežs Makarčiks) izslēgšanas no izlases.
1954. gadā mainījis savu vārdu un uzvārdu uz Ignācijs Braņickis (Ignacy Branicki), kā arī uzdevis 1920. gadu par savu dzimšanas gadu, bet 1958. gadā emigrējis no Polijas uz Izraēlu. Līdz 1970. gadiem daudz uzturējies Nīderlandē, kur piedalījies vietējos turnīros un 1959. gadā uzvarējis Nīderlandes atklātajā šaha čempionātā. Savu pēdējo zināmo šaha turnīru partiju nospēlējis 1992. gadā. Par viņa tālāko likteni trūkst drošu ziņu.[4][5] Miris 2004. gada 22. februārī Nīderlandē.[6]
