Jakovs Estrins

Vikipēdijas lapa
Jakovs Estrins
Яков Борисович Эстрин
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 21. aprīlī
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1987. gada 2. februārī (63 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Nodarbošanās šahists

Jakovs Estrins (krievu: Яков Борисович Эстрин; 1923. gada 21. aprīlis Maskava - 1987. gada 2. februāris Maskava) bija ebreju izcelsmes Padomju Savienības šahists. Septītā pasaules čempionāta korespondencšahā (1972–76) uzvarētājs. ICCF lielmeistars (1966) un starptautiskais arbitrs (1969). FIDE starptautiskais meistars (IM, 1975).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc profesijas jurists. Pēc Otrā pasaules kara sekmīgi piedalījies šaha turnīros. 1946. gadā dalījis 2.-4. vietu Krievijas čempionātā (uzvarējis Isāks Boļeslavskis),[1] bet 1949. gadā bijis trešais Maskavas pilsētas šaha čempionāta finālā (uzvarējis Jurijs Averbahs).[2] 1965. gadā dalījis 1.-3. vietu Maskavas centrālā šaha kluba čempionātā.[3]

1960. gadu sākumā kļuvis par vienu spēcīgākajiem korespondencšahistiem. 1962. gadā kļuvis par PSRS čempionu korespondencšahā, pēc tam piedalījies arī starptautiskos korespondencšaha turnīros. 1976. gadā uzvarējis 7. Pasaules čempionātā korespondencšahā.[4]

Bijis pazīstams šaha atklātņu teorētiķis. Publicējis grāmatas "Защита Грюнфельда" ("Grīnfelda aizsardzība", 1959, 1979, abām līdzautors), "Защита двух коней" ("Divzirdziņu aizsardzība", 1970), "Курс дебютов" ("Atklātņu kurss", 1968, 1980, abām līdzautors), "Теория и практика шахматной игры" ("Šaha spēles teorija un prakse", 1981, 1984, abām redaktors), "Малая дебютная энциклопедия" ("Mazā atklātņu enciklopēdija", 1985, līdzautors). Estrina grāmatas ir tulkotas daudzās valodās.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]