Jaunā Gaita
 | |
| Veids | Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai |
|---|---|
| Galvenais redaktors | Juris Žagariņš |
| Dibināts | 1955 |
| Valoda | latviešu |
| Regularitāte | ceturkšņizdevums |
| Tīmekļa vietne |
jaunagaita |
"Jaunā Gaita" ir 1955. gadā trimdā aizsākts un ilglaicīgi ārpus Latvijas izdots latviešu literārs žurnāls. Tas tika aizsākts, lai veicinātu latviešu valodas un literatūras uzturēšanu trimdā,[1] bet ieguva nozīmīgu lomu trimdas sabiedrības politiskajā dzīvē un sakaros starp Padomju Latvijas un latviešu trimdas literatūru.[2] Žurnāls bija pirmais no trimdas preses izdevumiem, kas uzsāka Latvijas PSR rakstnieku darbu pārpublicēšanu,[3] bet kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aizvien lielāku daļu žurnāla saturu piedāvā Latvijā dzīvojoši literāti. Plašu atzinību guvis žurnāla vizuālais noformējums,[4] žurnāla veidotāju nopelnus atzinusi Latvijas zinātņu akadēmija[5] un Pasaules brīvo latviešu apvienība.[6]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]"Jaunā gaitā" iesākumā bija Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāls. "Jaunās gaitas" autori, izdevēji un literārās politikas veidotāji, saukti par jaungaitniekiem piederēja pirmajai trimdā izaugušajai paaudzei. Jaungaitnieku centrs atradās ASV vidienē, taču samērā aktīvu dalību neklātienē ņēma arī Kanādā, Zviedrijā un Austrālijā dzīvojošie literāti. Jaungaitnieki pārsvarā bija prozaiķi un publicisti, taču publicēja arī dzeju. Ar "Jauno gaitu" saistīti Valters Nollendorfs, Astrīde Ivaska, Aivars Ruņģis, Lalita Muižniece un citi. "Jaunā gaita" bija pirmais trimdas laviešu izdevums, kas sāka regulāri pārpublicēt Latvijas 1960. gadu dumpīgās paaudzes dzejniekus, piemēram, Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni.[7]
Tā pirmā redaktore Lalita Muižniece sacījusi, ka iesākumā Austrumkrastā dzīvojošie Elles ķēķa literātu grupas biedri nav vēlējušies publicēties žurnālā.[8] Taču laika gaitā, žurnālā publicējušies arī Linards Tauns, Gunārs Saliņš, Jānis Krēsliņs un citi Elles ķēķa literāti.[7] Skaļākais un pamanāmākais jaungatnieku novatorisms saistās ar Jāņa Turbada (Valda Zepa pseidonīms) romāna Ķēves dēls Kurbads 1959. gadā publicēto fragmentu un Dzintara Soduma Džeimsa Džoisa Ulisa tulkojuma daļu publikāciju, kas izsauca ļoti asu diskusiju starp jaunās un vecākās paaudzes rakstniekiem, starp tradicionālā un modernistiskā izteiksmes veida atbalstītājiem.[7]
Sākot ar 1965. gadu žurnāla vāku lielāko daļu veidoja Ilmārs Rumpēters.[4] 1960. gadā par galvengo redaktoru kļūva Laimonis Zandbergs un vadīja žurnālu veselus 36 gadus.
No 1998. gadā par žurnāla galveno redaktoru kļuva slāvistikas un baltistikas Arizonas universitātes profesors Rolfs Ekmanis kurš vadīja to līdz 2017. gadam.[9][10]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Ievadam - Redakcijas sleja žurnāla pirmajā metienā». Jaunā Gaita. Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības "Apgāda" nozare. 1955. Skatīts: 2015-02-15.
- ↑ «Jaunās gaitas vētru un dziņu gadi». Jaunā Gaita. 2005.12.17. Skatīts: 2015-02-15.
- ↑ Juris Šlesers. «KURŠ KURU?». Jaunā Gaita, Ziema 2014. Skatīts: 2015-02-15.
- 1 2 "Šveices pulksteņu ražotājs popularizē Kanādas latviešu žurnālu “Jaunā gaita”". Diena. 2010. gada 12. novembrī
- ↑ «LZA prezidenta vēstule Jaunās gaitas veidotājiem». 2014-09-22. Skatīts: 2016-04-18.
- ↑ «2015. gada PBLA Balva JG veidotājiem». 2015-11-18. Skatīts: 2016-04-18.
- 1 2 3 Janīna Kursīte. Dzejas vārdnīca. Zinātne, 2002.
- ↑ «Žurnāla "Jaunā Gaita" 60. jubilejai veltītā svinīgā pēcpusdiena.». Latvijas Nacionālā bibliotēka. 2015-10-22. Skatīts: 2016-04-22.
- ↑ "Jaunās Gaitas garā dzīve".Latvijas Vēstnesis.Nr. 195. 2004. gada 8. decembrī
- ↑ Kārlis Vērdiņš. Miris literatūrzinātnieks, «Jaunās Gaitas» redaktors Rolfs Ekmanis, lsm.lv, 17.01.2017.