Jauninājums

Jauninājums, jaunievedums jeb inovācija (no latīņu: innovatio — 'jauninājums, pārmaiņa') ir jauna vai būtiski pilnveidota produkta, pakalpojuma, procesa, metodes vai cita risinājuma ieviešana praksē. Jauninājuma būtiska pazīme ir tā praktiska izmantošana, radot saimniecisku, sabiedrisku, kultūras vai cita veida vērtību. Atšķirībā no izgudrojuma, kas var pastāvēt tikai kā ideja vai tehnisks risinājums, jauninājums ir ieviests un izmantots praksē.

Jauninājumi var būt tehnoloģiski vai netehnoloģiski, un tie var attiekties uz ražošanu, pakalpojumiem, pārvaldību, izglītību, veselības aprūpi, kultūru un citām darbības jomām. To ieviešana tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem ražīguma, konkurētspējas un ilgtspējīgas saimnieciskās attīstības priekšnoteikumiem.

Jēdziena saturs dažādās zinātnes nozarēs un valstīs var atšķirties. Ekonomikā un uzņēmējdarbībā jauninājumu parasti saista ar jaunu zināšanu vai tehnoloģiju praktisku izmantošanu, savukārt sociālajās zinātnēs tas var attiekties arī uz jaunām organizācijas, pārvaldības vai sabiedrības dzīves organizēšanas metodēm.

Ar jauninājuma jēdzienu cieši saistīta ir tehnoloģijas pārnese, kas ir šaurāks jēdziens un apzīmē tehnoloģiju, zināšanu un kompetenču nodošanu starp organizācijām vai no pētniecības uz uzņēmējdarbību, veicinot to praktisku izmantošanu.

Novatori

Personas vai organizācijas, kas rada un ievieš jauninājumus, sauc par novatoriem. Tie var būt zinātnieki, izgudrotāji, uzņēmēji vai citi speciālisti, kuri izstrādā jaunas idejas un nodrošina to ieviešanu praksē. Daudzos gadījumos izgudrojuma autors un tā ieviesējs nav viens un tas pats cilvēks, jo izgudrojuma komercializācija var notikt ievērojami vēlāk vai arī to īsteno citas organizācijas.

Vēsturiskā attīstība

Jauninājumu attīstība vēsturē nav bijusi vienmērīga. Atsevišķos laika posmos ieviests ievērojams skaits tehnoloģisku un organizatorisku risinājumu, kas veicinājuši strauju saimniecības un sabiedrības attīstību, savukārt citos periodos pārmaiņas norisinājušās lēnāk.

Par nozīmīgiem jauninājumiem cilvēces vēsturē uzskata uguns izmantošanas apgūšanu, lauksaimniecības un lopkopības attīstību neolīta revolūcijas laikā, kā arī vēlākos jauninājumus rūpniecībā, transportā, sakaru un informācijas tehnoloģijās.

Lietotāju nozīme

Pētījumi jauninājumu jomā liecina, ka lietotāji bieži piedalās produktu un pakalpojumu pilnveidošanā. Īpaša nozīme tiek piešķirta tā dēvētajiem galvenajiem lietotājiem (angļu: lead users), kuru vajadzības un pieredze apsteidz plašāku tirgus pieprasījumu. Šo lietotāju izstrādātie risinājumi nereti kļūst par pamatu komerciāliem produktiem.

Nozīme saimniecībā

Jauninājumi tiek uzskatīti par vienu no galvenajiem ekonomikas izaugsmes faktoriem. To ieviešana sekmē ražīguma pieaugumu, jaunu produktu un pakalpojumu radīšanu, kā arī resursu lietderīgāku izmantošanu.

Mūsdienu jauninājumu politika bieži balstās uz sadarbību starp uzņēmējdarbību, zinātni, izglītības sistēmu, valsts pārvaldi un finanšu sektoru. Šo savstarpēji saistīto iestāžu kopumu dēvē par nacionālo inovācijas sistēmu.

Pieaugot zināšanu ekonomikas nozīmei, jauninājumi kļuvuši par vienu no svarīgākajiem uzņēmumu un valstu konkurētspējas priekšnoteikumiem. Arvien lielāka nozīme produktu vērtības radīšanā ir pētniecībai, eksperimentālajai izstrādei, informācijas tehnoloģijām, tirgdarbībai un citiem nemateriālajiem aktīviem.

Jauninājumu teorijas

Jauninājumu pētniecībā izšķir vairākas teorētiskās pieejas, kas skaidro jauninājumu rašanos un izplatīšanos.

• Uzņēmēja paradigma uzsver uzņēmēja personisko lomu jauninājumu radīšanā un ieviešanā.
• Tehnoloģiski-saimnieciskā paradigma galveno nozīmi piešķir tehnoloģiskajam progresam un saimnieciskajām norisēm.
• Stratēģiskā paradigma uzsver uzņēmuma vadības, stratēģijas un organizatorisko lēmumu nozīmi jauninājumu veicināšanā.

Iedalījums

Ekonomists Jozefs Šumpēters jauninājumus iedalīja pamata un sekundārajos jauninājumos. Vēlāk šī klasifikācija tika papildināta, izšķirot šādus jauninājumu veidus:

• pamatjauninājumi (basic innovations);
• uzlabojošie jauninājumi (incremental innovations);
• pseidojauninājumi (pseudoinnovations).

Pamatjauninājumi

Pamatjauninājumi rada būtiskas pārmaiņas tehnoloģijās, saimniecībā vai sabiedrībā. Tie var veidot jaunas nozares, tirgus vai organizācijas formas. Pie šīs grupas pieskaita gan tehnoloģiskos, gan netehnoloģiskos jauninājumus.

Uzlabojošie jauninājumi

Uzlabojošie jauninājumi pilnveido esošos produktus, pakalpojumus vai procesus, nemainot to pamatprincipus. Tie parasti uzlabo kvalitāti, efektivitāti vai samazina resursu patēriņu.

Pseidajauninājumi

Pseidajauninājumi ir nelielas vai īslaicīgas izmaiņas, kas galvenokārt pielāgotas patērētāju īstermiņa pieprasījumam un nerada būtiskas tehnoloģiskas vai funkcionālas pārmaiņas.

Raksturojums

Jauninājumu ietekme parasti izpaužas ilgākā laika posmā pēc to ieviešanas. Tādēļ jauninājumu saimnieciskās un sabiedriskās ietekmes novērtēšana ir sarežģīta un bieži prasa ilgtermiņa analīzi, jo rezultāti ne vienmēr ir tieši salīdzināmi ar sākotnēji veiktajām izmaksām.

Skatīt arī

• Tehnoloģisks jauninājums
• Tehnoloģijas pārnese

Literatūra

• J., Sunbo (1999.) The theory of innovation :entrepreneurs, technology and strategy, Cheltenham (UK) ; Northampton (MA, USA) : Edward Elgar
• J. Greenberg (2003.) Organizational Behaviour, USA
• Ābeltiņa, A.(2008). Inovācija - 20 gadsimta sākums. Rīga : Lietišķās informācijas centrs.