Jevgeņijs Zamjatins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jevgeņijs Zamjatins
Евгений Иванович Замятин
Jevgeņijs Zamjatins
Jevgeņijs Zamjatins
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 1. februārī
Ļebedjaņa, Tambovas guberņa, Krievijas impērija
(Ļipeckas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1937. gada 10. martā (53 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Tautība krievs
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, kritiķis un publicists
Valoda krievu valoda
Rakstīšanas laiks 20. gadsimts
Slavenākie darbi romāns "Mēs" (Мы, 1921)
Augstskola Santpēterburgas Politehniskias institūts

Jevgeņijs Zamjatins (krievu: Евгений Иванович Замятин; dzimis 1884. gada 20. janvārī, miris 1937. gada 10. martā) bija krievu rakstnieks. Par viņa būtiskāko darbu tiek uzskatīts antiutopiskais romāns "Mēs" (Мы, 1924). Zamjatina darbiem raksturīgs inovatīvs stils (piemēram, romānā "Mēs" galvenais varonis domā skaitļos, krāsās, matemātiskos terminos) un neoreālisms (šādi savu rakstīšanas stilu dēvēja pats Zamjatins).

Zamjatina romāns "Mēs" izdots latviski Dinas Nātiņas tulkojumā (1990., izdevniecība "Liesma").

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jevgeņijs Zamjatins (Borisa Kustodijeva glezna)

Dzimis 1884. gada 20. janvārī Ļebedjaņā pareizticīgo mācītāja un skolotāja un viņa sievas mūziķes ģimenē. No 1892.-1896. gadam viņš mācījās Ļebedjaņas proģimnāzijā, no 1896.-1902. gadam ģimnāzijā Voroņežā. Studēja kuģubūvi Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā (1902-1908), studiju laikā iestājās sociāldemokrātu partijā, no 1908. līdz 1911. gadam darbojās kā kuģu inženieris, no 1911. gada lasīja lekcijas Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1906. un 1911. gadā Zamjatins tika izsūtīts par politiskajām aktivitātēm. 1913. gadā viņu amnestēja. Zamjatins tika arī tiesāts par antimilitāra stāsta uzrakstīšanu, kurā bija atainota dzeršana un rasisms Krievijas armijā.

Pirmā pasaules kara laikā no 1916. līdz 1917. gadam viņš pārraudzīja ledlaužu būvniecību Lielbritānijā. Zamjatins atbalstīja Oktobra revolūciju, taču iestājās pret cenzūru. Viņš apgalvoja: "Patiesu literatūru spēj radīt nevis čakli un uzticami ierēdņi, bet gan vien ārprātīgie, vientuļnieki, sapņotāji, dumpinieki un skeptiķi." Zamjatins sludināja ķecerības filozofiju un noliedza vienas "pēdējās" revolūcijas iespējamību.

No 1921. gada Zamjatins darbojās literārajā grupā "Serapiona brāļi". Grupas biedri uzsvēra tās apolitiskumu, taču viņiem visiem — Mihailam Zoščenko, Konstantīnam Fedinam, Viktoram Šklovskim, Vsevolodam Ivanovam, Nikolajam Ņikitinam, Nikolajam Tihonovam — bija problēmas ar cenzūru. 1919. un 1922. gadā Zamjatinu arestēja. 1921. gadā viņš žurnālā Dom Iskusstv publicēja rakstu ar nosaukumu "Man ir bail"; tajā viņš apsūdzēja valdību domas brīvības apspiešanā. 1922. gadā viņš kļuva par izdevuma "Sovremennij Zapad", savukārt 1924. gadā — par "Russkij Sovremennjik" redaktoru. Zamjatins tika uzskatīts par "strādnieku šķiras ienaidnieku", un viņam nācās atteikties no Rakstnieku savienības vadītāja vietas. Viņa darbi tika aizliegti un izņemti no bibliotēkām, un viņam tika liegta iespēja publicēties.

1931. gadā Zamjatins pameta PSRS un nākamajā gadā apmetās Parīzē, kur 1937. gada 10. martā nomira no sirdslēkmes.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu pirmo stāstu ("Viens") Zamjatins publicēja 1908. gadā. Pēc ceļojuma uz Angliju viņš uzrakstīja dovus satīriskus darbus par angļu vidusšķiras dzīvi — "Salinieki" un "Cilvēku zvejnieki". 1920. gados viņš pievērsās satīrai un teātrim. Zamjatina vēlīnos darbus raksturo izteikta strukturāla vienotība.

Zamjatina vienīgais pabeigtais romāns ir futūristiskā antiutopija "Mēs", Orvels šo darbu minēja kā vienu no "1984" iedvesmas avotiem; 1924. gadā tas tika publicēts vairākos ārzemju izdevumos. Līdzīgus uzskatus viņš pauda arī stāstos un esejās, tādējādi izpelnoties padomju varas nosodījumu. "Mēs" tika nodēvēts par "kaitīgu pamfletu", un PSRS tas netika publicēts līdz pat 1988. gadam. Trockis Zamjatinu nodēvēja par "iekšējo imigrantu". Zamjatins bija viens no nozīmīgākajiem krievu modernistiem, taču līdz pat glasnostj periodam viņu vairāk pazina rietumos, jo PSRS līdz 1988. gadam viņš netika pieminēts.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Один (1908)
  • Девушка (1911)
  • Уездное (1912)
  • На куличках (1913)
  • Алатырь (1914)
  • Студенческий сынок (1914)
  • Правда истинная (1914)
  • О святом грехе Зеницы-девы (1916)
  • Картинки (1916)
  • Мученица науки (1916)
  • Глаза (1917)
  • Островитяне (1917)
  • Пещера (1920)
  • О блаженном старце Памве Нересте… (1920)
  • Ловец человеков (1921)
  • Мы (1921)
  • Я боюсь (1921)
  • Арапы (1922)
  • Русь (1923)
  • Видение (1924)
  • Буриме (1924)
  • О чуде, происшедшем в Пепельную Среду… (1924)
  • Краткая история литературы от основания и до сего дня (1924)
  • Десятиминутная драма (1925)
  • Икс (1926)
  • Слово предоставляется товарищу Чурыгину (1927)
  • Ела (1928)
  • Наводнение (1929)
  • Мученики науки (1929)
  • Эпитафии 1929 года (1929)
  • Часы (1934)
  • Лев (1935)
  • Бич Божий (1935)
  • Встреча (1935)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]