Velns (latviešu mitoloģija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jaņa Rozentāla ap 1905. gada glezna „Velna ģimene (Pēc pirmajiem gaiļiem)”
Ādama Alkšņa 19. gs. 90. gadu vidus zīmējums „Skriešanās”
Koka statujas „Velns un ragana” Raganu kalnā, Jodkrantē, Lietuvā

Velns (lietuviešu: Velnias), saukts arī par Jodu un Jupi[1] ir dievība latviešu mitoloģijā un arī lietuviešu mitoloģijā, pazemes un veļu valdnieks, uz ko norāda pats vārds „Velns”, kas cēlies no vārda „velis”. Par iespējamajiem senā Velna mitekļiem mūsdienās liecina vietu nosaukumi — Velna alas, Velnezers.

Līdz ar kristietību latviešu mitoloģijā ienāca elles jēdziens un Velns kļuva par visa ļaunuma iemiesojumu.[2] Toties latviešu folklorā viņš turpināja būt lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizēja materiālo dzīvi ar tās nesakārtotību, Dievs — garīgo dzīvi, gudrību, kārtību un radošās spējas. Tādēļ pasakās un dainās Velns cenšas apmānīt cilvēkus, bet tas viņam neizdodas un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi.[3] Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalījies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.

Velns latvju dainās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai bēdà velns par bēdu,
Es par bēdu nebēdāju,
Liku bēdu uz akmiņa,
Pāri gāju dziedādama.
107-1

Man bij melnis kumeliņs,
Es par Velnu nebēdè;
Laižu savu kumeliņu,
Velns paliek raugoties.
4073

Nevar Dievs, nevar velns
Svešai mātei izdabàt:
Stāvedama kājas āvu,
Tecēdama jostu jozu.
4150

Pirkstainiekus vien adīju,
Kungu dēlus gaidīdama.
Dievs sodīja, velns norāva
Pirkstainieku valkātājus.
7294

Ne no vella tà nebēgu,
Kà dzērāja tēva dēla;
Metu krustu, velns atstāja,-
Ko darīšu dzērājam?
10133-2

Liepu lapu tiltu taisu,
Sievas mātes gaidīdams;
Vējš aizpūta liepu lapas,
Velns norāva sievas māti.
14154-3

Pūt, puisīti, āža ragu,
Velns pūš tavu dvēselīti,
Velns pūš tavu dvēselīti
Dziļas elnes dibinâ.
12231-2

Gul' pie manis, tautu dēls,
Neviļ manu augumiņu;
Ja vils' manu augumiņu,
Velns raus tavu dvēselīti.
12538-0

Lai bēdāja velns par tumsu,
Es par tumsu nebēdāju,
Tumsiņâ vakarâ
Es pārvedu līgaviņu.
18593

Daiļa, daiļa tautu meita,-
Lai velns tavu daiļumiņu!
Govis dīce neslaucamas,
Telēniņi nedzirdīti.
21189

Atrauj velns vīra māti
Pirmajâ nedeļà,
Tad man būs sava vaļa
Atslēdziņas skandinàt.
23177-4

Ai, kundziņi, ai, kundziņi,
Kam mocīji man' bāliņu?
Velns to tavu dvēselīti
Sveķu katlâ dancinàs.
31266

Velns par mani gan bēdāja,
Es par Velnu nebēdāju:
Es sasitu Velnam galvu
Deviņôs gabalôs.
34082

Ko var velns man darìt?
Es velnam vārdu zinu:
Pats velniņš Indriķīts,
Velna māte Madaliņa.
34119-2


Parunas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nesvied Velnam ar akmeni, ka Dievam netrāpi.
  • Kā Velnu piemin, tā Velns klāt
  • Iedod Velnam mazo pirkstiņu, viņš tev paņems visu roku.
  • Melns kā Velns.
  • Velns labāks nekā velna kalps.
  • Bīstas kā Velns no krusta.
  • Velns nav tik melns, kā mālē.
  • Bada laikā velns mušas ēd.
  • Labāk deviņus Velnus ieraugu nekā sliktu cilvēku.

Ticējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velnam esot aste un melni zobi.
Velnu ar svina lodi nevar nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodēm.
Lācis ir stiprāks par Velnu un cīņā to allaž pārspēj.
Velns dzīvojot lielos bezdibeņos, kur cilvēki slīkstot.

Teikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reiz Dievs Ēdenes dārzā, paņēmis pikuci zemes, izveidoja cilvēku. Tam bija viena roka, viena kāja un viena acs, uzpūta tam un teica „Būt labam, darīt labu, iet labus ceļus” un tad dievs devies atpūsties. Velns, kamēr Dievs atpūtās, iezagās un pielika cilvēkam otru roku, otru kāju un otru aci, uzpūta un teica „Būt sliktam, darīt sliktu un iet sliktus ceļus.” Dievs atnāca atpakaļ, uzpūta cilvēkam savu elpu, un tas atdzīvojās.
Un tā cilvēks ir ne īsti ļauns, ne īsti labs.

Agrāk cilvēki bijuši nemirstīgi. Tie dzīvojuši mūžīgi un nekad nenovecoja. Reiz kāds cilvēks ieminējās, ka tam esot apnicis dzīvot. Dievs paņēma pulksteni, uzgrieza laiku un ielika tam krūtīs. Kopš tā laika, kad piedzimst cilvēks, Dievs tam ieliek pulksteni krūtīs, lai tas dzīvo, un kad pulkstenis apstājas, lai mirst.

Senos laikos, kad Dievs ar Velnu un citām dievībām dzīvoja kosmosā un bija draudzīgi, Dievs izdomāja taisīt zemi. Viņš nosūtīja Velnu pakaļ dūnu pikucim.
Velns aizskrēja un to paņēma, bet, Dievam neredzot, mazu gabaliņu nozaga un ielika mutē. Dievs paņēma dūņas, izveidoja no tām bumbu, un tās sāka rūgt. Tā izrūga līdz tagadējās Zemes izmēriem, bet tajā pašā brīdī, kad Dieva bumba sāka kļūt lielāka, arī Velna mutē dūnas sāka augt lielākas. Velns vairs nevarējis saturēt mutē, tās izspļāva. Dievs uz Velnu sadusmojās un to nosūtīja pazemē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Citāti par Velnu Archived 2005. gada 22. martā, at the Wayback Machine. (latviski)
  2. P. Šmits. R. kr. Latvieši. Latviešu mitoloģija Archived 2008. gada 19. septembrī, at the Wayback Machine. (latviski)
  3. Velna apraksts Archived 2005. gada 10. martā, at the Wayback Machine. (latviski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]