Senlatvijas tautu kristianizēšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana aptver laika posmu no 9. gadsimta vikingu sirojumiem Kursā līdz Zemgales pakļaušanai Livonijas krusta karu noslēgumā 1290. gadā.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Senās Romas impērijas sabrukšanas vairāku gadsimtu laikā notika Romas katoļu un Bizantijas ortodoksās baznīcas atsvešināšanās. Tā kā pareizticība izplatījās un nostiprinājās slāvu zemēs, tostarp Senajā Krievzemē, kas robežojās ar Baltiju, Romas pāvesti bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos Ziemeļeiropā. Tādēļ katoļu baznīca visādi atbalstīja un steidzināja Baltijas jūras zemju kristīšanu un pievēršanu katoļticībai. Daugavas līvi jau kopš vikingu laiku beigām bija Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu meslu atkarībā, kuri sniedza tiem militāru atbalstu karos ar zemgaļiem. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja 1054. gadā, domājams, tā sauktajā "Zemgales ostā" vai "Zemgales vārtos" (latīņu: portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos tiek apzīmēta kā "Simkala".
Krusta karu perioda beigās 12. gadsimtā Eiropas jūras tirdzniecībā dominēja vairākas lielas tirgotāju savienības vai zonas. Pieauga Venēcijas un Dženovas ietekme, bet vācu tirgotāju loma Vidusjūras reģionā strauji saruka. Venēcieši pārņēma savā kontrolē Adrijas un Egejas jūru piekrastes, kā arī Sicīliju un Melnās jūras rietumu daļu. Dženova ekonomiskā zona aptvēra Vidusjūras rietumu daļu un Ziemeļāfrikas piekrasti no Tunisijas līdz Tanžerai. Jau pirms Hanzas savienība dibināšanas lejasvācu tirgotāji centās pārņemt savā kontrolē Anglijas tirdzniecību. Taču angļi strauji attīstīja savu vilnas un tekstilrūpniecību un ar šīm nozarēm saistīto tirdzniecību vēlējās kontrolēt paši. Līdz ar to vācu tirgotājiem atlika tikai viens ekonomiskās izplatīšanās virziens — uz ziemeļaustrumiem. Sākumā tika pakļautas vendu ciltis un viņu zemēs nodibinātas tirdzniecības pilsētas Lībeka, Hamburga, Štetina un Danciga, kas vēlāk izveidoja Hanzas savienības vendu pilsētu loku. Kopīgi ar Gotlandes tirgotājiem vācieši apguva kādreizējo vikingu "ceļu no varjagiem uz grieķiem" pa Daugavu, kas veda no "Rīgas vietu" (locus Rige) caur Holmi, Koknesi, Jersiku un Krāslavu uz vēl varjagu laikos dibināto Polocku un Smoļensku. Vēlāk tika apgūts arī Gaujas ūdensceļš caur Turaidu, Vendeni un Valmieru uz Pleskavu un Novgorodu.
Par tajā laikā Rietumeiropā valdošajiem priekšstatiem par Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm kuriozā veidā liecina Parīzes Universitātē strādājušais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis, kas savā enciklopēdijā De proprietatibus rerum (lib. XV) vēl ap 1240. gadu sniedz šādu Baltijas valstu ģeogrāfijas un kultūras aprakstu:
- "Livonija ir Skītijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības;
- Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotājus sauc par zemgaļiem ("semi-galliem"), tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi;
- Semba ir Eiropas province Skītijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, lībjiem un kuršiem, kas pēc Varona un Hērodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām;
- Lietuva ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti;
- Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britāniju un Spāniju."
Latvijas agrīnā kristianizēšana (9.—12. gadsimts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No Skandināvijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas kristianizēšanu no Rietumiem veicināja Senlatvijas saiknes ar Zviedriju un Dāniju, kur kristīgā ticības pirmsākumi meklējami 9. gadsimtā. No Svētā Anskara dzīves apraksta zināms, ka zviedru vikingu ķēniņa Olafa vadītā Kursas karagājiena laikā (ap 853.—854. gadu) viņi vērsušies pie Kristus un viņš tiem esot palīdzējis, jo kurši paši izlēmuši padoties un atdot dāņu vikingiem atņemtās bagātības. Brēmenes Ādama Hamburgas baznīcas vēsturē (ap 1074.—1085.) pieminēts, ka dāņu karalis Svends Estridsens Kurzemē tirgotāju vajadzībām licis uzcelt baznīcu. Iespējams, kristietības ietekmē mainījušās arī līvu apbedīšanas tradīcijas, pārejot no mirušo sadedzināšanas uz skeletkapiem. Arheoloģiskajos izrakumos atklāti no Skandināvijas atvesti vai to pirmparaugu ietekmē veidoti krustiņi.
1104. gadā nodibināja Lundas arhibīskapiju, no 1198. gada Lundas arhibīskaps bija primāts pār citām Zviedrijas bīskapijām. Arhibīskapu Eskila (līdz 1127. gadam) un Absalona (līdz 1281. gadam) laikā Lundas arhibīskapija aptvēra Baltijas jūras piekrasti no Prūsijas līdz Līvzemei, Igaunijai un Dienvidsomijai. Pāvests Aleksandrs III patronēja Fulko (1171—1172) vadīto misiju Ziemeļigaunijā. Pāvesta Aleksandra III 1171. gada 11. septembra bulla noteica pievērst uzmanību Austrumbaltijai, atbalstot misiju Igaunijā. Bulla bija domāta mūka Fulko darbības atbalstam Latvijas un Igaunijas teritorijā.
No Senās Krievzemes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kristīga ticība pēc Kijivas lielkņaza Vladimira kristīšanās 988. gadā Kijivas valstī kļuva par valsts reliģiju. Konstantinopoles patriarham padotajai Kijivas metropolijai bija 15 bīskapijas; no tām Polockas un Novgorodas bīskapijas atradās tuvu letgaļu zemēm. Kristīgā ticība no austrumiem Latvijā ieplūdusi galvenokārt gar Daugavas ūdensceļu latgaļu centros. Spriežot pēc krustiņu atradumiem bagātu sieviešu, retāk bagātu vīriešu, kapos un pilskalnos, tā skārusi vispirms turīgāko sabiedrības daļu.
Iespējams, 1171. vai 1177. gadā baznīca uzcelta Ludzā. Vairākas pareizticīgo baznīcas bijušas Jersikā. Spriežot pēc arheoloģiskajiem pētījumiem, Jersikas pils iedzīvotāji latgaļi jau kopš 11. gadsimta, iespējams, bija kristīti. Austrumu Pareizticīgā baznīca, kurai 12. gadsimtā vēl nebija lielas atšķirības no Romas Katoļu baznīcas, ar saviem priesteriem un mūkiem bija uzbūvējusi baznīcas arī Koknesē un Lietuvā. Šī metode acīmredzot nedeva gaidīto pāreju kristietībā un tāpēc tika saglabāta ar krievu militārā spēka palīdzību, kas ieradās ievākt nodevas (semper tributarii). Romas katoļu baznīcas kardināls Julijans Vaivods izteicis viedokli, ka krieviem sludināt kristīgo ticību Senlatvijā svešā valodā bija grūti un ka krievus vairāk interesējusi atkarības materiālā, ne garīgā puse.[nepieciešama atsauce]
Polockas kņazistes politisko un arī garīgo uzkundzēšanos latgaļiem un Daugavas līviem veicināja tās iedzīvotāju etniski jauktais sastāvs. 12. un 13. gadsimta mijā Polockas kņaziste nespēja aktīvi uzstāties pret vācu misiju, to kavēja cīņa par varu kņazistē un saspīlētās attiecības ar kaimiņu kņazistēm. Kristīgās ticības izplatīšanās Austrumlatvijā, iespējams, veicināja Jersikas un Tālavas ātrāku pāreju katoļticībā. Gan hronists Latviešu Indriķis, gan vācu cilmes autori nevar noliegt to, ka latgaļi bija vienīgā latviešu maztauta, kura pieņēma katoļu ticību labprātīgi. Turpretī Kursas ilgākā pretošanās, iespējams, izskaidrojama arī ar dāņu misijas mazākām sekmēm 11.—12. gadsimtā. No visām misijām par izšķirošo kļuva vācu misija.
Livonijas valsts izveide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva jaunu krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione. 1159. gadā Saksijas hercogs Heinrihs Lauva nodibināja Lībekas pilsētu, kas pamazām pārņēma Visbijas skandināvu vikingu tirdzniecības ceļus un dominējošo stāvokli Baltijas jūras tirdzniecībā austrumu virzienā. 1163. gadā Novgorodā nodibināja Sv. Pētera kantoris ar noliktavām un arī ar baznīcu. 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps iecēla Zēgebergas klostera mūku Meinardu par pirmo Ikšķiles bīskapu.
1202. gadā cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa bīskapa Alberta uzdevumā no sakšu rekrūšiem izveidoja Zobenbrāļu ordeni. Lai viņiem nodrošinātu ienākumus, bīskaps Alberts atļāva ordenim paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām. Šāda kārtība uzjundīja vēlmi pēc jaunajiem iekarojumiem un laika gaitā noveda pie konfliktiem par teritoriālo ieguvumu sadali.[1] Livonijas valsts veidošanās procesā tai pievienotajām teritorijām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam).[2]
Žemaiši un zemgaļi pilnīgi sakāva zobenbrāļus 1236. gada Saules kaujā. Nākamajā gadā ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru — Livonijas ordeni, kas Zobenbrāļu ordeņa tradīcijas turpināja līdz pat 1560. gadam.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 25. lpp.
- ↑ How to justify a crusade? The conquest of Livonia and new crusade rhetoric in the early thirteenth century
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Eva Eihmane (2005. gada 27. jūlijs) Starp pagānu dieviem un kristietību Baltijas kristianizācija un krusta kari. Latvijas Vēstnesis (Nr.117). Skatīts: 2016. gada 4. septembrī.
- Māris Krists Linde (2005. gada 3. augusts) Vēlreiz: par pagānismu un kristietību Baltijā. Latvijas Vēstnesis (Nr.121). Skatīts: 2016. gada 4. septembrī.