Latviešu mitoloģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anša Cīruļa ilustrācija Latvju dainu 6. sējumam (1931)

Latviešu mitoloģija ir latviešu kultūrai raksturīgo mītu un ticējumu kopums, kas veidojies baltu reliģijas, kristietības un jaunāko laiku tautiskās kultūras (galvenokārt Pirmās atmodas) mijiedarbībā. Latviešu mitoloģijai ir ne vien līdzība ar citu baltu tautu (lietuviešu un prūšu) mitoloģiju, bet arī ar somugriemlīviem un igauņiem — raksturīgajiem dabas kultiem. Ieskatu latviešu mitoloģijā sniedz lielākoties 18.—20. gadsimtā pierakstītās un apkopotās latviešu tautasdziesmas, kā arī fragmentāri nelatviešu tā laika veiktie hroniku ieraksti, ceļojumu apraksti, soda ziņojumi u.c. vēsturiskie avoti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaņa Rozentāla 1903. gada glezna „Melna čūska miltus mala”

Senākās liecības par senlatviešu ticējumiem un rituāliem ir saglabājušās jau no 12. un 13. gadsimta rakstiem. 1199. gada 5. oktobrī Romas pāvests Inocents III izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret barbariem, kas pielūdz „nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”.

Artūra Baumaņa 1887. gada glezna „Likteņa zirgs”

13. gadsimta sākumā tapušajā Indriķa hronikas tekstā atkārtoti ir norādes par senlatviešu ticējumiem. Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar „Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.[1] 1207. gada notikumu aprakstā, lai uzzinātu savu dievu prātu, Imeras letgaļi meta lozes, vai viņiem pakļauties krievu ortodoksajai vai latīņu katoļu kristībai.[2] Tāpat zemgaļi meta lozes, lai iztaujātu savus dievus par nākotni un izlūgtos viņu labvēlību 1208. gada karagājienā pret lietuvjiem.[3] Bartolomejs Anglis savā pēc 1230. gada sarakstītajā enciklopēdijā „Par lietu īpašībām” (De proprietatibus rerum) rakstīja, ka „līvi pielūguši vairākus dievus un ziedojuši viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzinājuši uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam.”[4]

1413. gadā Žilbērs de Lanuā kuršu ticējumus aprakstīja šādi:

Minētiem kuršiem, lai gan viņi esot dzimuši kā kristītie spaidu kārtā, ir viena sekta (une secte), kas pēc nāves liek sevi sadedzināt apbedīšanas vietā, tos sadedzina apģērbtus un izgreznotus ar viņu labākajām rotām kādā tiem tuvākā birzī vai mežā, sārtu tie taisa no tīras ozolu malkas, viņi tic, ka tai gadījumā, kad dūmi kāpj taisni debesis, dvēsele esot glābta, bet, kad tos pūš uz sāniem, dvēselei esot jāiet bojā.[5]

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristianizēšanu. Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv.Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. No Romas pāvestam dāvātā albuma Terra Mariana

1428. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Heninga Šarpenberga ierosmes sasauktajā sinodē tika apspriests Rīgas baznīcas provinces nožēlojamais reliģiskais stāvoklis un pieminēta vietējo iedzīvotāju pagāniskā tradīcija „mielot dvēseles” (veļus). Turklāt latvieši mirušos apglabā mežainos laukos un citās neiesvētītās vietās, kur apbedīti viņu vecāki un draugi. Lai vērstos pret šīm paražām, Rīgas koncila provinces statūtos (latīņu: Statuta provincialia concilii Rigensis) ierakstīta nepieciešamība noturēt dievkalpojumus nevis latīņu, bet latviešu valodā.

Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka luterāņu mācītājiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu „dvēseļu mielošanu” (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.[6]

Kurzemes hercogistes baznīcu inspektors Zalomons Hennings savā „Vidzemes un Kurzemes hronikā no 1554. līdz 1590. gadam...” rakstīja, ka latvieši turējuši čūskas un krupjus par dieviem, un kad kādu nosituši, tad sanākušas vecas vaimanātājas un kliegušas: Man pene Math, man pene Math (Mana Piena māte, mana Piena māte).[7]

Jēkaba Bīnes 1941. gada glezna „Pērkons”

Poļu—zviedru karu laikā Rīgas jezuītu kolēģijas pāters Jānis Stribings (Joannis Stribingius) 1606. gadā apceļoja Rēzeknes un Ludzas apvidus un savā ziņojumā sīki aprakstīja vietējo iedzīvotāju ticējumus. Latvieši (Lothavi) stāstījuši, ka ir dievs, kas valda pār debesīm un dievs, kas valda pār zemi un kuram ir pakļauti dažādi zemākie dievi. Ir dievs, kas dod zivis, dievs, kas dod medījumu, tāpat ir labības, lauku, dārzu, zirgu, govju u.c. dievi. Ziedojumus nesa pie kokiem un svētbirzīm. Ozolu dēvēja par vīru un tam zināmā laikā ziedoja divas olas, liepu dēvēja par sievieti un tai ziedoja pienu, sviestu, sieru un taukus. Zirgu dievam, ko dēvēja par Dieviņu Ūsiņu (Dewing Uschinge), ugunī sviežot ziedoja divus naudas un divus maizes gabalus un treknas gaļas gabalu. Govju dievei Māršai (Deo Moschel) pie svētā koka ziedoja sviestu, pienu, sieru. Līdumu dieviņam Cerēliņam (Dewing Cerehlicing vai Deus Cerehling) zināmā laikā mežā ziedoja melnu vērsi, melnu vistu, melnu sivēnu un mucas alus. Pirmo kumosu pirms ēšanas svieda ugunī, tāpat pirmo alus malku lej ugunī. Ticēja, ka cilvēku dvēseles var pārvērsties par vilkiem, lāčiem vai dievībām, tās ir jāpabaro dvēseļu dienā.[8]

Jaņa Rozentāla 1897. gada glezna „Nāve”

Zemgales luterāņu mācītājs Pauls Einhorns 1627. gadā izdotajā „Elkdievības un māņticības atspēkojumā” (Widerlegung der Abgötterei und Aberglaubens) uzskaitījis vairākas latviešu mitoloģiskās mātes: Jūras māti, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, šīs mātes piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Māras dieve izmantota par juceklīgās latviešu māņticības (confusum chaos) paraugu, rādot, kā Svētā Marija sajaukusies ar pagānisku lopu dievieti un cik slikti savu darbu darījuši iepriekšējie jezuītu sludinātāji, toties klāt nāk „sieviešu dieve” Laima, kas ir Fortūna (Fortuna) jeb veiksmes dieviete, un par to zemākā Dēkla, kas tikai iešūpo un uzrauga jaundzimušos. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas „apzīmē to pašu laiku”, ko Veļu mēnesis (Wälla-Mänes). Par vārda „dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs.[9] Tāpat mitoloģijā ir arī Pērkoņtēvs un Jāņa Tēvs. Daudzās vietās jēdzieni „dievs” un „tēvs” sakrīt.

Anša Cīruļa 1921. gada glezna „Ziemassvētki”, kurā parādās kristīgo un latviešu mitoloģisko motīvu sajaukšana — Laima, Dēkla un Kārta Ziemassvētku vakarā no augšas noraugās uz Jēzus Kristus dzimšanu

Rīgas rātskungs Reinholds Lubenaus 1585. gadā apraksta kuršu Ziemassvētku izdarības:

Kurši braukuši medīt savā Svētajā mežā, kur cauru gadu nedz nogalināts kāds zvērs, nedz arī nocirsta nūja. Samedījuši stirnas, briežus un zaķus, ļaudis novilkuši tiem ādas, zvērus izcepuši, salikuši uz gara galda un salipinājuši pa galdu veselu kaudzi vaska svecīšu — saviem mirušajiem piederīgajiem. Viņi ēduši un dzēruši, gan stāvēdami, gan turp un atpakaļ staigādami, un piedāvājuši arī viesiem. Pēc tam atnesuši tukšu alus mucu, situši uz tās ar diviem sprunguļiem un vīri, sievas un bērni dejojuši apkārt galdam visu nakti.

Latviešu izcelsmes Raunas luterāņu mācītāju Jāni Reiteru 1664. gadā apsūdzēja ķecerībā par to, ka viņš Bērtuļa dienas dievkalpojumā esot novietojis uz altāra Marijas un Bērtuļa koka tēlus, dedzinājis to priekšā vaska sveces un pieņēmis no draudzes vasku kā ziedojumu. Tas tika uzskatīts par luterāņu ticībai neatbilstošu latviešu mitoloģisko ticējumu sajaukšanu ar katolismu.[10] Disputā ar Vidzemes ģenerālsuperintendentu Johanesu Geceliusu mācītājs Reiters aizstāvēja savus reliģiskos uzskatus, tomēr tika atcelts no amata.

No 1739. gada tiesas sprieduma zināms, ka notikusi slepena mirušo apbedīšana Zilā kalna nogāzēs. Tiesa nosprieda, ka apbedījumi Zilā kalnā ir likvidējami un par katru slepeni apbedīto jāsamaksā soda nauda 3—5 dālderu apmērā.[11]

Seši mītisko būtņu līmeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkaba Bīnes 1941. gada glezna „Dievs, Laima, Māra”

Katra zemākā līmeņa dievības ir vai nu pakļautas augstāka līmeņa dievībām, vai arī ir to izpausmes.

  1. Kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Auseklis, Rieteklis),
  2. Kārtības, debesu, pazemes un haosa dievības (Pērkons, Dieviņš, Velns, Jods (Jupis)),
  3. Liktens lēmējdievības — veiksmes, laika un dzīvības devēja (Laima, Kārta, Dēkla),
  4. Auglības, dzīvnieku, ziedoņa, līdumu, lauku, ražības, kalnu, dzīru u.c. dievības (Jānis, Māra, Ūsiņš, Cerēliņš, Lauma, Jumis),
  5. Dabas mātes (Meža māte, Jūras māte, Vēju māte, Veļu māte, Zemes māte, u.c.),
  6. Zemākā līmeņa būtnes (Rēgi, Sumpurņi, Vilkači, Vadātājs, Vārava, Svēte).

Pēc visām pazīmēm Liktenis atbilst nāves dievam, kuram ir analogi citās baltu tautu mitoloģijās.

Stendera un Langes senlatviešu dievu panteons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes hercogistes luterāņu mācītāji Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796) un Jānis Lange (1615—1685/1690) savās skaidrojošajās latviešu-vācu vārdnīcās mēģināja rekonstruēt seno latviešu dievību panteonu, kas ietvēra gan vēsturiski dokumentētas dievības kā Dēklu (zīdaiņu dieviete un mazu bērnu kopēja, kurai tiem miers un izdošanās jādod, Stenders 1783), Jodu (lauka vai meža velns, spoks, Stenders 1783; Meža velns, Lange 1773), Laumu (zemes dieviete, kas pār zemi valdīja, kurai vakars pirms piektdienas tika svētīts, Stenders 1783), gan arī tādas fantastiskas dievības kā Pekkols (gaisa garu, elles un tumsas/aptumsumu dievs, Stenders 1783), kaut gan pazemes vietu — pekli par dievību saukt nevar. Pīkals (Piegals, latviešu kalnu dievs, Lange 1773) un Trimpus (Trumpis — pagānisko latviešu dzīru dievs, kuram tie pusi sava lauka novēlēja, Stenders 1783).[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]