Latviešu mitoloģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Baltu reliģija

Dievturity SYMBOL.png

Anša Cīruļa ilustrācija Latvju dainu 6. sējumam (1931)

Latviešu mitoloģija ir latviešu kultūrai raksturīgo mītu un ticējumu kopums, kas veidojies baltu reliģijas, kristietības un jaunāko laiku tautiskās kultūras (galvenokārt Pirmās atmodas) mijiedarbībā. Latviešu mitoloģijai ir ne vien līdzība ar citu baltu tautu (lietuviešu un prūšu) mitoloģiju, bet arī ar somugriemlīviem un igauņiem — raksturīgajiem dabas kultiem. Ieskatu latviešu mitoloģijā sniedz lielākoties 18.—20. gadsimtā pierakstītās un apkopotās latviešu tautasdziesmas, kā arī fragmentāri nelatviešu tā laika veiktie hroniku ieraksti, ceļojumu apraksti, soda ziņojumi u.c. vēsturiskie avoti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Artūra Baumaņa 1887. gada glezna „Likteņa zirgs”

Senākās rakstiskās liecības par senlatviešu ticējumiem un rituāliem ir saglabājušās jau no 12. un 13. gadsimta rakstiem. 1199. gada 5. oktobrī Romas pāvests Inocents III izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret barbariem, kas pielūdz „nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”.

13. gadsimta sākumā tapušajā Indriķa hronikas tekstā atkārtoti ir norādes par senlatviešu ticējumiem. Kad pēc 1187. gada Turaidas līvi gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar „Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.[1] 1207. gada notikumu aprakstā, lai uzzinātu savu dievu prātu, Imeras letgaļi meta lozes, vai viņiem pakļauties krievu ortodoksajai vai latīņu katoļu kristībai.[2] Tāpat zemgaļi meta lozes, lai iztaujātu savus dievus par nākotni un izlūgtos viņu labvēlību 1208. gada karagājienā pret lietuvjiem.[3] Bartolomejs Anglis savā pēc 1230. gada sarakstītajā enciklopēdijā „Par lietu īpašībām” (De proprietatibus rerum) rakstīja, ka „līvi pielūguši vairākus dievus un ziedojuši viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzinājuši uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam.”[4]

1413. gadā Žilbērs de Lanuā kuršu ticējumus aprakstīja šādi:

Minētiem kuršiem, lai gan viņi esot dzimuši kā kristītie spaidu kārtā, ir viena sekta (une secte), kas pēc nāves liek sevi sadedzināt apbedīšanas vietā, tos sadedzina apģērbtus un izgreznotus ar viņu labākajām rotām kādā tiem tuvākā birzī vai mežā, sārtu tie taisa no tīras ozolu malkas, viņi tic, ka tai gadījumā, kad dūmi kāpj taisni debesis, dvēsele esot glābta, bet, kad tos pūš uz sāniem, dvēselei esot jāiet bojā.[5]

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristianizēšanu. Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv. Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. No Romas pāvestam dāvātā albuma Terra Mariana

1428. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Henninga Šarpenberga ierosmes sasauktajā sinodē tika apspriests Rīgas baznīcas provinces nožēlojamais reliģiskais stāvoklis un pieminēta vietējo iedzīvotāju pagāniskā tradīcija „mielot dvēseles” (veļus). Turklāt latvieši mirušos apglabā mežainos laukos un citās neiesvētītās vietās, kur apbedīti viņu vecāki un draugi. Lai vērstos pret šīm paražām, Rīgas koncila provinces statūtos (latīņu: Statuta provincialia concilii Rigensis) ierakstīta nepieciešamība noturēt dievkalpojumus nevis latīņu, bet latviešu valodā.

Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka luterāņu mācītājiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu „dvēseļu mielošanu” (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.[6]

Kurzemes hercogistes baznīcu inspektors Zalomons Hennings savā „Vidzemes un Kurzemes hronikā no 1554. līdz 1590. gadam...” rakstīja, ka latvieši turējuši čūskas un krupjus par dieviem, un kad kādu nosituši, tad sanākušas vecas vaimanātājas un kliegušas: Man pene Math, man pene Math (Mana Piena māte, mana Piena māte).[7]

Poļu—zviedru karu laikā Rīgas jezuītu kolēģijas pāters Jānis Stribings (Joannis Stribingius) 1606. gadā apceļoja Rēzeknes un Ludzas apvidus un savā ziņojumā sīki aprakstīja vietējo iedzīvotāju ticējumus. Latvieši (Lothavi) stāstījuši, ka ir dievs, kas valda pār debesīm un dievs, kas valda pār zemi un kuram ir pakļauti dažādi zemākie dievi. Ir dievs, kas dod zivis, dievs, kas dod medījumu, tāpat ir labības, lauku, dārzu, zirgu, govju u.c. dievi. Ziedojumus nesa pie kokiem un svētbirzīm. Ozolu dēvēja par vīru un tam zināmā laikā ziedoja divas olas, liepu dēvēja par sievieti un tai ziedoja pienu, sviestu, sieru un taukus. Zirgu dievam, ko dēvēja par Dieviņu Ūsiņu (Dewing Uschinge), ugunī sviežot ziedoja divus naudas un divus maizes gabalus un treknas gaļas gabalu. Govju dievei Māršai (Deo Moschel) pie svētā koka ziedoja sviestu, pienu, sieru. Līdumu dieviņam Cerēliņam (Dewing Cerehlicing vai Deus Cerehling) zināmā laikā mežā ziedoja melnu vērsi, melnu vistu, melnu sivēnu un mucas alus. Pirmo kumosu pirms ēšanas svieda ugunī, tāpat pirmo alus malku lej ugunī. Ticēja, ka cilvēku dvēseles var pārvērsties par vilkiem, lāčiem vai dievībām, tās ir jāpabaro dvēseļu dienā.[8]

Zemgales luterāņu mācītājs Pauls Einhorns 1627. gadā izdotajā „Elkdievības un māņticības atspēkojumā” (Widerlegung der Abgötterei und Aberglaubens) uzskaitījis vairākas latviešu mitoloģiskās mātes: Jūras māti, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, šīs mātes piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Māras dieve izmantota par juceklīgās latviešu māņticības (confusum chaos) paraugu, rādot, kā Svētā Marija sajaukusies ar pagānisku lopu dievieti un cik slikti savu darbu darījuši iepriekšējie jezuītu sludinātāji, toties klāt nāk „sieviešu dieve” Laima, kas ir Fortūna (Fortuna) jeb veiksmes dieviete, un par to zemākā Dēkla, kas tikai iešūpo un uzrauga jaundzimušos. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas „apzīmē to pašu laiku”, ko Veļu mēnesis (Wälla-Mänes). Par vārda „dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs.[9] Tāpat mitoloģijā ir arī Pērkoņtēvs un Jāņa Tēvs. Daudzās vietās jēdzieni „dievs” un „tēvs” sakrīt.

Anša Cīruļa 1921. gada glezna „Ziemassvētki”, kurā parādās kristīgo un latviešu mitoloģisko motīvu sajaukšana — Laima, Dēkla un Kārta Ziemassvētku vakarā no augšas noraugās uz Jēzus Kristus dzimšanu

Rīgas rātskungs Reinholds Lubenaus 1585. gadā apraksta kuršu Ziemassvētku izdarības:

Kurši braukuši medīt savā Svētajā mežā, kur cauru gadu nedz nogalināts kāds zvērs, nedz arī nocirsta nūja. Samedījuši stirnas, briežus un zaķus, ļaudis novilkuši tiem ādas, zvērus izcepuši, salikuši uz gara galda un salipinājuši pa galdu veselu kaudzi vaska svecīšu — saviem mirušajiem piederīgajiem. Viņi ēduši un dzēruši, gan stāvēdami, gan turp un atpakaļ staigādami, un piedāvājuši arī viesiem. Pēc tam atnesuši tukšu alus mucu, situši uz tās ar diviem sprunguļiem un vīri, sievas un bērni dejojuši apkārt galdam visu nakti.

Latviešu izcelsmes Raunas luterāņu mācītāju Jāni Reiteru 1664. gadā apsūdzēja ķecerībā par to, ka viņš Bērtuļa dienas dievkalpojumā esot novietojis uz altāra Marijas un Bērtuļa koka tēlus, dedzinājis to priekšā vaska sveces un pieņēmis no draudzes vasku kā ziedojumu. Tas tika uzskatīts par luterāņu ticībai neatbilstošu latviešu mitoloģisko ticējumu sajaukšanu ar katolismu.[10] Disputā ar Vidzemes ģenerālsuperintendentu Johanesu Geceliusu mācītājs Reiters aizstāvēja savus reliģiskos uzskatus, tomēr tika atcelts no amata.

No 1739. gada tiesas sprieduma zināms, ka notikusi slepena mirušo apbedīšana Zilā kalna nogāzēs. Tiesa nosprieda, ka apbedījumi Zilā kalnā ir likvidējami un par katru slepeni apbedīto jāsamaksā soda nauda 3—5 dālderu apmērā.[11]

Mēģinājumi rekonstruēt seno latviešu dievību panteonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stendera un Langes uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes hercogistes luterāņu mācītāji Jānis Lange (1615—1685/1690) un Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796) savās skaidrojošajās latviešu-vācu vārdnīcās mēģināja rekonstruēt seno latviešu dievību panteonu, kas ietvēra gan vēsturiski dokumentētas dievības kā Dēklu (zīdaiņu dieviete un mazu bērnu kopēja, kurai tiem miers un izdošanās jādod, Stenders 1783), Jodu (lauka vai meža velns, spoks, Stenders 1783; Meža velns, Lange 1773), Laumu (zemes dieviete, kas pār zemi valdīja, kurai vakars pirms piektdienas tika svētīts, Stenders 1783), gan arī tādas fantastiskas dievības kā Pekkols (gaisa garu, elles un tumsas/aptumsumu dievs, Stenders 1783), Pīkals (Piegals, latviešu kalnu dievs, Lange 1773) un Trimpus (pagānisko latviešu dzīru dievs, kuram tie pusi sava lauka novēlēja, Stenders 1783).[12]

Jēkaba Lautenbaha uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas lektors Jēkabs Lautenbahs (pseidonīms Jūsmiņš) no 1881. gada līdz 1882. gadam vadīja literāro žurnālu "Pagalms", kurā pauda uzskatus, ka "būtu vēlams, ka arī ikkatrs, kas vien spēj, savu garu un roku cilātu, vectēvu dārgās mantas krādams un sijādams [..] Ātrāk tak nevar daiļa literatūra pilnam uzplaukt, pirms nav mitoloģija, kas tak katras tautiskas literatūras pamats, skaidri izdibināta, zināma."[13] Viņa rakstos bija uzsvērta mitoloģiska satura latviešu tautasdziesmu nozīme. Jau savā pirmajā dzejas krājumā "Līga" (1880) viņš popularizēja no Vecā Stendera aizgūtās senlatviešu dievības.

1887. gadā ar rakstu "Latviešu reliģija" (vācu: Der Religion der Letten) ieguva filozofijas kandidāta grādu. Sekojot mitoloģiskā sabrukuma hipotēzei, J. Lautenbahs uzskatīja, ka senprūšiem, lietuviešiem un latviešiem bijusi vienota pirmtauta ar kopīgu mitoloģiju.[14] 1891. gadā izdotajā eposā "Niedrīšu Vidvuds" Lautenbahs pārveidoja un paplašināja S. Grūnava stāstu par teiksmaino senprūšu ciltstēvu Vidvudu.[15] RLB Zinību komisijas 1893. un 1894. gadā izdotajos rakstu krājumos viņš publicēja apcerējumus "Par Jupi", "Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām" un citus.[16]

Haralda Biezā uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Universitātes privātdocents Haralds Biezais, kas Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1955. gadā Upsālas Universitātē aizstāvēja filozofijas doktora grādu ar disertāciju "Seno latviešu galvenās dievietes" (Die Hauptgöttinnen der alten Letten), vēlāk kā Upsālas Universitātes profesors 1961. gadā publicēja grāmatu "Dieva tēls latviešu tautas reliģijā" (Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion), bet 1972. gadā grāmatu "Seno latviešu Debesu dievu ģimene" (Die himmlische Götterfamilie der alten Letten). Haralda Biezā disertācija bija pētījums par senlatviešu reliģijas dievēm Laimu, Māru, Dēklu un Kārtu. Biezais ir aplūkojis latviešu mitoloģiju starptautiski un vēsturiski salīdzinošā kontekstā, vispusīgi izvērtējis un apzinājis iepriekš pētīto un devis būtisku ieguldījumu daudzu nozīmīgu problēmu risinājumā, veicot detalizētus un faktu materiālā balstītus pētījumus. Reliģijas pētnieki recenzijās par viņa trīs grāmatām atzīmēja, ka „agrāk nav iznācis tik monumentāls darbs par seno latviešu reliģiju salīdzināmās reliģiju zinātnes ietvaros. Triloģiju par to var sagaidīt tikai vienreiz gadsimtā”.[17]

Profesors Biezais bija arī enciklopēdijas "Reliģija pagātnē un tagadnē" (Die Religion in Geschichte und Gegenwart) līdzstrādnieks, Britu Enciklopēdijas izdevumos atrodami viņa raksti par baltu reliģijām.

Seši mītisko būtņu līmeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katra zemākā līmeņa dievības ir vai nu pakļautas augstāka līmeņa dievībām, vai arī ir to izpausmes.

  1. Kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Auseklis, Rieteklis),
  2. Kārtības, debesu, pazemes un haosa dievības (Pērkons, Dieviņš, Velns, Jods (Jupis)),
  3. Liktens lēmējdievības — veiksmes, laika un dzīvības devēja (Laima, Kārta, Dēkla),
  4. Auglības, dzīvnieku, ziedoņa, līdumu, lauku, ražības, kalnu, dzīru u.c. dievības (Jānis, Māra, Ūsiņš, Cerēliņš, Lauma, Jumis),
  5. Dabas mātes (Meža māte, Jūras māte, Vēju māte, Veļu māte, Zemes māte, u.c.),
  6. Zemākā līmeņa būtnes (Rēgi, Sumpurņi, Vilkači, Vadātājs, Vārava, Svēte).

Pēc visām pazīmēm Liktenis atbilst nāves dievam, kuram ir analogi citās baltu tautu mitoloģijās.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Māšu kults[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā norāda valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits, īpaša latviešu mitoloģijas iezīme ir tā sauktais māšu kults, kāds nav sastopams ne vien pārējo baltu mitoloģijā, bet arī daudzu citu indoeiropiešu tautu mitoloģijā. Viņš latviešu mitoloģijā saskaitīja vairāk nekā 40 dažādas mātes, no kurām tikai četrām — Zemes mātei, Lauka mātei, Vēja mātei un Rauga mātei — atbilst līdzīgas dievības lietuviešu mitoloģijā — Žemepatis (lietuviešu: Žemėpatis), Laukopatis jeb Laukosargs (Laukosargas), Vejopatis (Vėjopatis) un Raugopatis (no lietuviešu: patis — 'kungs'). Savukārt igauņu mitoloģijā sastopama Vēja māte (igauņu: Tuule-ema) Jūras māte (Mere-ema), Ūdens māte (Vee-ema) un Maura māte (Muru-ema). Mātes kults visticamāk pastāvējis arī pie galliem un ģermāņiem, kas to varētu būt aizguvuši no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarhālu iekārtu un mātes fīlāciju, kurā tuvāko radniecību rēķināja nevis pēc tēva, bet mātes. Šāda mātes filācija visticamāk bijusi arī pie piktiem un ibēriešiem. Viens no uzskatiem ir, ka mātes kults latviešu valodā aizgūts no lībiešiem vai igauņiem vai arī no kādas daudz senākas Eiropas tautas, kas bijuši Vidzemes pirmiedzīvotāji, kam pievienojas arī Šmits, piebilstot, ka „tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekāda ziņā nevarēja celties jaunākos laikos”.[18]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronikas I.10.
  2. Indriķa hronikas XI.7.
  3. Indriķa hronikas XII. 2.—4.
  4. «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. — dokuments nr. 236.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  5. «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
  6. Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.
  7. SALOMON HENNING'S CHRONICLE OF COURLAND AND LIVONIA. Translated and edited by Jerry C. Smith, William Urban and Ward Jones. Wisconsin Baltic Studies, (Valdis Zeps, ed.) Baltic Studies Center 1992
  8. P. Joannes Stribingus. Annus 1606. Ab initio Januarii usque ad initium Aprilis. Confessi 875. In: "Annales collegii Rigensis Societatis Jesu 1604-1618". 105.—107. lpp. (latīniski)
  9. Paul Einhorn. Widerlegung der Abgötterei und nichtigen Aberglaubens, so vorzeiten auß der Heidnischen Abgötterei in diesem Lande entsprossen, u.s.w. Rīga, 1627.
  10. Jānis Reiters (aptuveni 1632—1697) No "Latviešu literatūras vēsture" O. Čakars, A. Grigulis, M. Losberga.
  11. Grīns Marģers, Grīna Māra. Latviešu gads, gadskārta un godi. Rīga, 1992.
  12. «Stendera—Langes skaidrojošā dievību tabula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 22. augustā.
  13. J. Lautenbahs. Par sentēvu dievu Ūsiņu. Pagalms. 1881. Nr. 3.
  14. Lautenbach J. Über der Religion der Letten. Magazin, herausgegeben von der lettisch-literārischen Gessellschaft. 1901. Bd 20. St.2, S. 101. (Raksts par latviešu reliģiju Latviešu literārās biedrības rakstu krājuma 20. sējumā)
  15. Needrischu Widwuds, jeb, Warenu wihru darbi Latwijas senatnē. Jelgava: H. J. Drawin̦-Dravnieka apgāds, 1891.
  16. RLB ZK 8. rakstu krājums. 1893. 1.—15. lpp.; RLB ZK 9. rakstu krājums. 1894. 1.—22. lpp.
  17. garamantas.lv
  18. Pēteris Šmits. Latviešu mītoloģija (otrais pārstrādāts izd.). Rīga : Valtera un Rapas akciju sabiedrības izdevums, 1926. 86.—88. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]