Jomsborga

Jomsborga bija vikingu brīvpilsēta Oderas grīvā, Baltijas jūras dienvidrietumu krastā 10. — 11. gadsimtā, kurā patvērumu rada vikingi no visas Baltijas jūras baseina (gan skandināvi, gan slāvi, gan balti un somugri). To dibinājis vai nu dāņu karalis Haralds Zilzobis (910.-985.) vai poļu kņazs Boļeslavs Drosmīgais. Mūsdienās visbiežāk Jomsborgu lokalizē Volinā, Polijā.

Par Jomsborgu stāstīts “Sāgā par jomsvikingiem” (Jómsvíkinga saga):

“

Lai vēl vairāk nostiprinātu Jomas iedzīvotājus, Palnatoki, gudru cilvēku padomu vadīts, izdeva likumus. Nepieņemt karadraudzē vecākus par piecdesmit un jaunākus par astoņpadsmit gadu vecus. Nepaturēt komandā cilvēku, kurš kāda ieroča lietošanas prasmē būtu neprasmīgāks par otru, fiziski tikpat spēcīgu, ar tādu pašu ieroci rokās. Jaunpienācējiem jādod zvērestu, ka viņi atriebs par komandas biedru tāpat kā par brāli vai audžubrāli. Aizliegts aprunāt citus un sēt nesaskaņas komandā. Ja kāds uzzina kādus jaunumus, tad nevienam nestāsta, bet uzreiz ziņo savam vadonim — tikai tas lemj, vai pavēstīt par jaunumiem pārējiem, un tikai vadonis ir tiesīgs izziņot jaunumus. Ja kāds pārkāps kādu no [vikingu] likumiem, to uzreiz jāpadzen no karadraudzes [un Jomsborgas]. Ja jaunpienācējs izrādīsies kāda komandas locekļa brāļa, tēva vai cita tuva radinieka slepkava, tad [konfliktu] atrisina vadonis. Neviens nedrīkst nekādi aizbildinoties cietoksnī ievest sievieti. Bez vadoņa atļaujas neviens nedrīkst atstāt cietoksni ilgāk par trim naktīm. Visu laupījumu … jādala vienlīdzīgās daļās. Nekad nekādā veidā, ne ar vārdu, ne ar skaņu neizrādīt bailes, ne no kā nebaidīties un visur doties [bez baiļu]. Visas nesaskaņas un neskaidrības starp komandas biedriem tiesā vadonis. Nevienu nepieņemt komandā bez [vispārpieņemtās] pārbaudījumiem, draudzības vai radniecības dēļ. Šādi sakārtota karadraudze turējās stipri un pildīja savus likumus.

”

Sāga arī vēsta, ka jau visai drīz pēc Palnatoki nāves (ap 990. gadu) jomsvikingu likumu ievērošana sašķobījās: cietoksnī sāka ievest sievietes, vikingi bieži bez atļaujas devās savās gaitās, bija strīdi un slepkavības.

1043. gadā Jomsburgu ieņēma un nopostīja dāņu un norvēģu karalis Magnuss I.

Pēc Jomsborgas vikingu iznīcināšanas, pēdējās brīvo vikingu karadraudzes Skandināvijā kā destabilizējošu, tātad traucējošu elementu vai nu “asimilēja” spēkā pieņēmušos konungu un pirmo karaļu karadraudzes, vai tās tika iznīcinātas, vai tie emigrēja aiz jūrām, stājoties franku, sakšu karaļu, Bizantijas imperatora dienestā (vairs neatgriežoties dzimtenē).

Ārējās saites

• Jómsvíkinga saga^{[novecojusi saite]}
• Northvegr.org
• The significance of the Jomsvikings
• The Jomsvikings - Army of Jomsborg
• Age of Chivalry: The Jomsvikings
• Poļu jomsvikingiem veltīta saite angļu valodā

Bibliogrāfija

• Гуревич А. Я. Походы викингов. Москва, 1966.
• Гвин Джонс. Викинги — потомки Одина и Тора. Москва, 2007.
• Лебедев Г. С. Эпоха викингов в Северной Европе и на Руси. СПб., 2005.
• Hachmann R. Die Germanen. // Archaeologia mundi. Genf., 1971.