Grobiņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grobiņa
pilsēta
Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme
Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme
Ģerbonis: Grobiņa
Ģerbonis
Grobiņa (Latvija)
Grobiņa
Grobiņa
Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Grobiņas novads
Pilsētas tiesības kopš 1695. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Grobin
zviedru: Söborg
Platība
 • Kopējā 5,12 km2
Augstums 20 m
Iedzīvotāji (01.01.2015.)[1]
 • kopā 4 056
 • blīvums 792,2/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-3430
Mājaslapa www.grobina.lv
Grobiņa Vikikrātuvē

Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Grobiņas novada centrs. Atrodas 12 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas. Pilsēta aizņem 512,6 ha lielu teritoriju, to šķērso autoceļi A9, P111, P113 un Rīgas - Liepājas dzelzceļš.

Grobiņa (no kuršu: gruobīns — ‘skābaržu mežs’) ir senākā rakstos precīzi norādītā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā; kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. 2011. gadā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija pieņēma lēmumu iekļaut nomināciju «Grobiņas arheoloģiskais ansamblis» UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.[2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Grobiņas vēsture

Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve"[4]. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis mestra Vernera fon Breithūzena vadībā uzbruka Grobiņas kuršu pilskalnam un pēc pils ieņemšanas to nodedzināja. 14. gadsimtā blakus kuršu pilskalnam uzcēla mūra cietoksni, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas komtureju Prūsijas hercogam. 1660. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības.

1920. gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā apšaudes laikā pilsētas rietumdaļā nodega 10 namu, kā arī luterāņu baznīca.

Arheoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā atrasta zobena spals (550.-800. m.ē.). Līdzīgi zobeni tika atrasti arī Grobiņas apmetnē.

Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem,[5] kas kompakti izvietoti pilsētas apkaimē:

  • Gotlandiešu līdzenie senkapi pie Smukumu (tagad Rudzukalnu) mājām;
  • Zviedru uzkalnu kapulauks Priedienā (literatūrā minēti kā Priediens II, Priedulājs, Pastorāts vai Mācītājmuiža);
  • Zviedru uzkalnu kapulauks pie Porānu (Pūrānu) mājām;
  • Kuršu senkapi Priedienā (Priediens I);
  • Kuršu Atkalnu senkapi;
  • Kuršu pilskalns (Skābārža kalns) ar apmetni.[6]

Arheoloģiskā izpēte skandināvu kapulaukos tika uzsākta 19.gs. beigās[7], taču pirmie plaša apjoma pētījumi izdarīti 1929.-1930. gadā, kad profesora Franča Baloža un zviedru arheologu Birgera Nermana, Karla-Alfreda Gustavsona (Karl-Alfred Gustawsson) un Hansa Hansona (Hans Hansson) vadībā veikti izrakumi Grobiņas pilskalna apkaimē un trīs senkapos. Izrakumos iegūtais materiāls ir identisks līdzīgiem atradumiem vikingu apmetnēs Ziemeļeiropā. Pie tagadējā izjādes laukuma Priedienā atrakti skandināvu senkapi, kuros atrastas daudzas senlietas, ieskaitot 22 zobenus, 21 šķēpu, vairogu apkalumus, 3 bronzas saktas, 6 gredzenus.

Arheoloģiskos izrakumus 1942.gadā turpināja latviešu arheologi Eduarda Šturma vadībā. 1951. gadā Pēteris Stepiņš izpētīja vairāk kā 30 uzkalniņu kapus, bet 1957.gadā Jolanta Daiga vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl šo izrakumu dati nav apkopoti un publicēti.[8]

1984. - 1988. gadā Grobiņas arheoloģiskā kompleksa izrakumus veica Apvienotā Kurzemes ekspedīcija, kurā piedalījās Latvijas Vēstures institūta arheologi Ingrīdas Ozeres vadībā kopā ar PSRS Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļas līdzstrādniekiem Valērija Petrenko vadībā,[9][10] kas pirms tam bija veicis izrakumus Staraja Ladogas vikingu apmetnē. Tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi, daļa no ekspedīcijas atradumiem atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, bet daļa vēl arvien Pēterburgas arhīvos. Kopējais skandināvu apbedījumu skaits pie Grobiņas varētu sasniegt 3000, un tie datējami laika posmā no 650.-850. gadam. Saskaņā ar paleodemogrāfes Gunitas Zariņas aprēķiniem, apbedījumu skaits norāda uz iespējamu vietējo populāciju, kurā bija ap 300-500 cilvēku[11]. Tajā pašā pētījumā G.Zariņa min iespējamo kuršu populāciju 7. gadsimtā ap 70-90 cilvēku[11].

Tā kā līdzenie senkapi tiek datēti ar 2.-8.gs., bet uzkalnu senkapi no 7.-9.gs., Grobiņas apkaimē vērojama pāreja starp vietējām kuršu un skandināvu bēru paražām. Apbedījumi datēti pēc tajos atrasto senlietu tipoloģijas. To analīze liecina, ka Priediena senkapos tikuši apglabāti gan kurši, gan skandināvi[12]. Lielais skandināvu apbedījumu skaits un to datējums norāda uz ilgstošu cilvēku migrāciju no Gotlandes un Zviedrijas vidienes uz Baltijas jūras austrumu piekrasti. Pašreizējie pētījumi liecina, ka Kurzeme Baltijas jūras piekrastē 7.gs. bija mazapdzīvota, kas veicināja skandināvu ieplūdumu[6]. Kuršu un skandināvu savstarpējie sakari kļuva ciešāki 9.gs. otrajā pusē, taču drīz pēc tam skandināvu kolonisti Grobiņu pametuši. Arheoloģiskie atradumi Jāču senkapos liecina, ka nelielas skandināvu (viduszviedru) kopienas saglabājušās Grobiņas apkaimē kādu laiku pēc tam[13].

Kuršu pilskalns (Skābaržu kalns)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pilskalns (saukts Skābārža kalns) 1930. gados.

Grobiņas pilskalns ierīkots Ālandes upes uzstādinājuma pussalā. Pilskalna izlīdzinātais plakums ir līdz 80 m garš, 40 – 45 , plats, nodalīts ar ap 30 m platu un 2 m augstu valni. Uz austrumiem no pilskalna ap 3 ha platībā atrodas senpilsētas vieta. Senvietas kultūrslānis tiek datēts ar 9.-12.gs[14].

Smukumu (Rudzukalnu) senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smukumu līdzenie senkapi ar gotlandiešu apbedījumiem atrodas pilsētas dienvidrietumu malā, Ālandes upes kreisajā krastā, kur senāk atradies uzkalns. Sākot izrakumus 1929. gadā, B.Nermans konstatēja, ka lielākā senkapu daļa ir iznīcināta grants ieguves rezultātā. 18.gadsimtā šeit atradušās kazarmas[7]. Arheoloģiskai izpētei piemērotās teritorijas atradās uzkalna dienvidu un ziemeļu galos, un attālums starp tām sasniedza 600 m. B.Nermans novēroja, ka neskartajā daļā apbedījumi saglabājušies ļoti blīvi, tādējādi aprēķinot, ka sākotnēji senkapos bijuši līdz pat 1000 apbedījumu[7] Vairākās vietās tika uzieti ķieģeļu gabali, kā arī divas 19.gs. sākuma monētas un viena 17.gs. monēta.

1929. gadā izpētīti 42 apbedījumi, savukārt 1930. gadā - 57. Izrakumos tika atklāts, ka mirušie tika sadedzināti citviet, un viņu pelni apbedīti kopā ar kapā līdzi dotajiem priekšmetiem, kas arī sadedzināti un sabojāti. Mirušie un to piederumi apbedīti 0,1-0,35 m dziļās bedrēs, kas veidotas apaļas vai ovālas.[7] Dažādu izrakumu gaitā atrasti vismaz 117 apbedījumi.

Mūsdienās 1929.-1930. gada izrakumos pētītā teritorija ir apbūvēta. Pastāv iespēja, ka daži apbedījumi saglabājušies kapulauka austrumos, ko apliecina V.Petrenko veiktā izpēte[15]

Priediena uzkalnu senkapi un kuršu senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priediena senkapi (Priediens II) ir lielākais skandināvu kapulauks Grobiņā, uz austrumiem no pilsētas. Tā platība ir 5 ha, un tajā apglabāti galvenokārt ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans saskaitīja ap 430 uzkalnu, kuri bija dažāda izmēra, tomēr parasti 7-10 m diametrā un aptuveni 0,5m augstumā.[7] Izrakumos atklāts, ka šie apbedījumi ir ugunskapi, kur mirušie un to pelni kopā ar līdzi dotajiem priekšmetiem apbedīti uzkalna centrālajā daļā. Nermana vadībā 1930. gada augustā izpētīti 27 uzkalni. V.Petrenko šeit veica izrakumus plašā teritorijā, atklājot arī tos apbedījumus, kuru uzkalni nav saglabājušies. Saskaņā ar Petrenko, Priediena kapulaukā varēja būt līdz pat 2000 uzkalnu[16].

Uz ziemeļiem no uzkalnu senkapiem atrodas kuršu kapulauks (Priediens I). Šeit apbedījumi veikti no 2.-13.gs. Saskaņā ar arheologa Pētera Stepiņa pētījumiem, kuršu senkapu teritorija ir ap 2 ha, no kuriem līdz šim izpētīta tikai desmitā daļa.[6]

Arheoloģiskajos izrakumos Priedienā atrasts liela daudzums skandināvu un kuršu senlietu, to skaitā unikāla akmens kapu stēla. Mūsdienās daļa no nekropoles saglabājusies, daļa apbūvēta.

Porānu (Pūrānu) senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūrānu uzkalnu senkapi atrodas 1,5 km uz ziemeļiem no Grobiņas. Tāpat kā Priediena uzkalnu kapulaukā, arī šeit apglabāti ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans šeit saskaitījis ap 50 uzkalnu, no kuriem viņš izpētījis sešus. Kapulauks stipri cietis Otrā Pasaules kara laikā, kā arī vēlāk grants ieguves dēļ.

Atkalnu senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkalnu senkapi ir līdzenie apbedījumi, kas atrodas uz lēzena zemes paaugstinājuma. Šie senkapi izmantoti apbedījumiem divos laika posmos. Pirmajos arheoloģiskajos izrakumos atklāti septiņi apbedījumi, kas saturēja senlietas datējamas ar 10.-13.gs. Vēlāk atklātie apbedījumi ir no 5.-7.gs. 1988.gadā zem 5.-13.gs. apbedījumiem arheologs V.Petrenko atradis senāko līdz šim zināmo apbedījumu Kurzemē. Tas ir 20-25 gadu vecas sievietes apbedījums ar tai līdzi dotajiem akmens darbarīkiem, kas datējams ar 2.-1. gadu tūkstoti p.m.ē.[17]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. gada 1. janvāri Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. Etniskais sastāvs 2005. gadā bija: 89,4% latvieši, 3,5% krievi, 2,4% lietuvieši, 1,2% ukraiņi, 0,7% baltkrievi, 2,8% citas tautības.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.  
1809[18] 625
1841[18] 1 165
1852 975
1863[19] 1 618
1881[18] 1 594
1897[20] 1 490
1920[20] 1 394
1925[20] 1 288
1930[21] 1 129
1935[22] 1 074
Gads Iedz.  
1939[23] 1 100
1959[23] 2 222
1970[23] 3 333
1973[23] 3 477
1979[24] 3 604
1989[24] 4 583
2005 4 313
2007[25] 4 249
2014 4 101

Ievērojami cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nerman, Birger, Smärre meddelanden. Fynden från Grobin i Lettland. Fornvännen 1930, 114-116. (zviedriski)
  • Nerman, Birger, Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde. Stockholm 1958. (vāciski)
  • Egils Jucevičs, "Laiks. Cilvēki. Grobiņa" (latviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2015. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2015. gada 1. janvārī).
  2. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – soli tuvāk UNESCO
  3. Viking Monuments and Sites/Grobiņa archaeological complex (angliski)
  4. Kopie im Regiter Papst Gregors IX von Transsumpt von 1232 Feb 11 (vāciski, latīniski)
  5. Vikingu vietas Grobiņā pretendē uz vietu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā
  6. 6,0 6,1 6,2 I.Virse, R.Ritums. The Grobina complex of dwelling locations and burial sites, and related questions (angliski)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 B.Nermans. Grobin-Seeburg: Ausgrabungen und Funde. 1958.
  8. Priediena (Priedulāju) skandināvu uzkalniņu senkapi
  9. Petrenko V. P. A Picture Stone from Grobin (Latvia). Fornvannen 86, Stockholm, 1991.
  10. Petrenko V. P., Urtāns J. The archaeological monuments of Grobiņa. Riga - Stockholm, 1995.
  11. 11,0 11,1 G.Zariņa. Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija. 2009
  12. Viking Age Sites in Northern Europe. A Transnational Serial Nomination to UNESCO's World Heritage List. 2012 (angliski)
  13. M.Lūsēns. Arheoloģiskie pētījumi Jāču uzkalniņu kapulaukā. APL. 2003
  14. UNESCO nominācija Grobiņas arheoloģiskais ansamblis.
  15. V.Petrenko. Izrakumi Grobiņā. 1990.
  16. V.Petrenko, J.Urtāns. The Archeological Monuments in Grobina. 1995., 11.lpp. (angliski)
  17. Liepājas muzejs. Liepājas novada senvēsture.
  18. 18,0 18,1 18,2 Libausche Zeitung, Nr.29, 1889 (vāciski)
  19. Statistisches Jahrbuch für das gouvernement Kurland für 1869, Jelgava, 1869 
  20. 20,0 20,1 20,2 1930.gada Tautas skaitīšanas dati, CSP
  21. 1930.gada Tautas skaitīšanas rezultāti
  22. 1935.gada Tautas skaitīšana, CSP
  23. 23,0 23,1 23,2 23,3 1970.gada Latvijas PSR Tautas skaitīšana, CSP
  24. 24,0 24,1 1989.gada PSRS Vissavienības Tautas skaitīšana, CSP
  25. PMLP statistika, 2007.g. 1.jūlijs., CSP

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]