Jurģis Skulme

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jurģis Skulme
Dzimis 1928. gada 13. septembrī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2015. gada 25. februārī (86 gadu vecumā)
Tautība Latvietis
Nozares Glezniecība

Jurģis Skulme (dzimis 1928. gada 13. novembrī, miris 2015. gada 25. februārī)[1] bija latviešu gleznotājs, mākslas zinātnieks un disidents. Mākslas zinātņu kandidāts (1971).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā 1928. gada 13. novembrī gleznotāja Ugas Skulmes un viņa sievas dietoloģes Ksenijas Skulmes ģimenē.[2] 1954. gadā absolvēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu, piedalījās izstādēs. No 1961. gada zinātniskais līdzstrādnieks un pedagogs, Mākslas akadēmijā izveidoja mākslas vēstures materiālu krātuvi (tagadējo Informācijas centru). Kopā ar tēvu Ugu Skulmi 1966. gadā viņš sāka ceļvežu sēriju pa mākslinieku dzīves un darba vietām. 1970. gadā Tartu Universitātē aizstāvēja mākslas zinātņu kandidāta disertāciju. Vadīja neformālas ekskursijas pa Latvijas lauku baznīcām.[3]

Kopš 1970. gada Valsts Drošības komitejas aģenti ziņoja, ka J. Skulme noorganizējis slepenu ziņu pār­sūtīšanas kanālu un informējis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteju. Kad 1977. gada sākumā J. Skulme nelegāli nosūtīja uz Zviedriju manuskriptu, kas kritizēja okupācijas režīmu Latvijā, kāds to pārtvēra un nosūtīja Valsts Drošības komitejai. 25. aprīlī J. Skulmes mājā veica kratīšanu, pēc trīs mēnešu izmeklēšanas viņu apcietināja un 19. augustā notiesāja "par padomju iekārtas diskreditēšanu", sodu viņš izcieta "labošanas darbos" Daugavpilī un Bolderājā (1977-1980). 1977. gadā viņu atlaida no darba Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, 1978. gadā izslēdza no Latvijas Mākslinieku savienības.[4]

Pēc atbrīvošanas 1980. gadā J. Skulme strādāja par kurinātāju un gadījuma darbu strādnieku, līdztekus gleznoja, organizēja citu mākslinieku darbu izstādes. 1984. gadā atsāka piedalīties izstādēs, 1989. gadā viņu atjaunoja Latvijas Mākslinieku savienībā un 1994. gadā oficiāli reabilitēja. 2009. gadā iznāca advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa grāmata "Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu", balstoties uz Valsts Drošības komitejas operatīvās lietas reģistrācijas materiāliem un aģentu ziņojumiem.[5]

Miris 2015. gada 25. februārī.

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbi visbiežāk eļļas tehnikā. 1954. gadā sāka publicēties presē un rakstu krājumos, rakstīja par mākslu, veidoja pārraides par mākslu televīzijā un radio.[2] Viņa personālizstādes notika Aizputē, Bauskā, Dolē, Gulbenē, Jēkabpilī, Kuldīgā, Madonā, Tukumā, Valkā, Ventspilī, Palangā, Stokholmā un Falunā. Piedalījās grupu izstādēs Oslo, Krasnojarskā, Maskavā, Šēselē, Folketsvilā.[6]

Izdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • “Krišjānis Kugra” (1959),
  • ”Līze Dzeguze” (1961),
  • “Jaņa Rozentāla dzīves un darba vietas” (kopā ar Ugu Skulmi, 1966),
  • “Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas” (1972),
  • “Teodora Zaļkalna dzīves un darba vietas” (1972),
  • “Uga Skulme” (1995).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Mūžībā aizgājis latviešu gleznotājs Jurģis Skulme». Tvnet.lv. Skatīts: 2015. gada 30. novembrī.
  2. 2,0 2,1 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 231.—232. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  3. Mūžībā aizgājis gleznotājs un mākslas zinātnieks Jurģis Skulme (1928–2015) Laima Slava, Diena, 2015. gada 2. martā
  4. «Grāmatas "Observators" elektroniskā versija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 15. decembrī.
  5. Andra Grūtupa grāmata Observators. Kur palikuši fakti? Zane Radzobe, Diena 2009. gada 28. februārī
  6. Ventspils muzejs