Daugavpils

Daugavpils
Daugavpils;
	Valstspilsēta
; Karogs	; Ģerbonis
	Daugavpils
	Koordinātas: 55°52′30″N 26°32′8″E / 55.87500°N 26.53556°EKoordinātas: 55°52′30″N 26°32′8″E / 55.87500°N 26.53556°E
Valsts	Latvija
Pirmoreiz minēta	1275. gadā
Pilsētas tiesības	kopš 1582. gada
Citi; nosaukumi	latgaliešu: Daugpiļs; lietuviešu: Daugpilis; igauņu: Väinalinn; somu: Väinänlinna; vācu: Dünaburg; krievu: Двинcк, Борисоглебск; poļu: Dyneburg, Dzwinów, Dźwińsk
Administrācija
• Tips	Daugavpils dome
• Domes priekšsēdētājs	Andrejs Elksniņš (Saskaņa)
Platība
• Kopējā	72,4 km2
• sauszeme	63,4 km2
• ūdens	9,0 km2
Platības vieta	3
Augstums	105 m
Iedzīvotāji (2022)
• kopā	79 120
• vieta	2
• blīvums	1 248,3 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-54(01-65)
Tālruņu kods	(+371) 654
Mājaslapa	www.daugavpils.lv
	Daugavpils Vikikrātuvē

Marka Rotko centrs Daugavpils cietoksnī

Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca

Stropu ezera piekraste

Daugavpils (latgaliešu: Daugovpiļs)^[4] ir valstspilsēta Latvijā. Tās kopējā platība ir 72,48 km² un iedzīvotāju skaits 2020. gadā bija 82 046.^[3] Tā ir Latvijas otra lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita pēc Rīgas. Daugavpils atrodas valsts dienvidaustrumos pie Daugavas. Pilsēta ir izvietota Austrumlatvijas zemienes dienvidaustrumu malā. Pilsētas lielākā daļa atrodas senās Daugavas gultnē, kas tās teritorijā ir šaura. Pilsēta izvietojusies Daugavas abos krastos gan Latgalē, gan Sēlijā. Upes garums pilsētas teritorijā ir aptuveni 16 km. Daugavpils ir Latgales plānošanas reģiona lielākā pilsēta, rūpniecības, izglītības centrs, kā arī nozīmīgs kultūras, sporta un atpūtas centrs. Pilsēta ir arī nozīmīgs sociāli ekonomiskās attīstības centrs Baltijā.

Vēstures avotos tā pirmo reizi minēta 1275. gadā,^[5] savukārt pilsētas tiesības tai tika piešķirtas 1582. gadā. Pilsētai tās pastāvēšanas laikā bijuši vairāki nosaukumi: Dinaburga (līdz 1893), īslaicīgi Borisogļebska (1656—1667) un Dvinska (1893—1920). 1956. gadā Daugavpilij pievienoja Grīvas pilsētu Daugavas kreisajā krastā.

Pašreizējais Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs ir Andrejs Elksniņš. Daugavpils domē ir 15 deputāti, kas pašvaldību vēlēšanās tiek ievēlēti uz četriem gadiem.^[6] Pilsētā darbojas Daugavpils Universitāte, vairāku Rīgas augstskolu filiāles, 7 arodskolas un 16 vispārizglītojošās skolas.^[7] Daugavpilī atrodas Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas ģenerālkonsulāti.^[8]

Pilsētas administratīvā teritorija ir sadalīta vairākos mikrorajonos. Daugavas labajā krastā atrodas 20 mikrorajoni (tai skaitā pilsētas vēsturiskais centrs un Daugavpils cietoksnis). Daugavpils pilsētas teritorija pilnībā robežojas ar Augšdaugavas novadu. Daugavpils dzelzceļa stacija atrodas 218 km attālumā no Rīgas, savukārt attālums līdz Rīgai pa autoceļu A6 ir 232 km.^[8] Attālums līdz Lietuvas robežai ir 25 km, līdz Baltkrievijas robežai 35 km, bet līdz Krievijas robežai 120 km.^[9]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Daugavpils vēsture

Daugavpilij tās vēsturē bijuši dažādi nosaukumi: Dinaburga (1275—1893), Borisogļebska (1656—1667) un Dvinska (1893—1920). Senākā Daugavpils atradās tagadējā Naujenes pilskalnā, kas kontrolēja tirdzniecības ceļus pa Daugavu un pakļāvās Jersikas ķēniņam Visvaldim. Pilskalnā 1275. gadā uzcelta Livonijas ordeņa Dinaburgas pils. 1558. gadā ar nolūku aizņemties naudu karam ar Krieviju Livonijas ordenis ieķīlāja pili Polijas karalim un Lietuvas dižkungam Sigismundam II Augustam un 1566. gadā Dinaburga pēc Polijas—Lietuvas ūnijas noteikumiem kļuva par Pārdaugavas hercogistes apriņķa centru.

Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV iekaroja un 1577. gadā pilnībā sagrāva seno Dinaburgas pili un lika uzcelt jaunu cietoksni tagadējās Daugavpils vietā. Pēc Jamzapoļskas miera līguma nosacījumiem 1582. gadā Krievija atteicās no Dinaburgas, tajā pašā gadā pie cietokšņa izveidotā pilsēta ieguva Magdeburgas tiesības. 1656.—1667. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs ieņēma pilsētu un lika pārdēvēt to par Borisogļebsku. Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Dinaburgu atguva Polijas-Lietuvas kopvalsts un 1677. gadā tā kļuva par Inflantijas vaivadijas administratīvo centru, Inflantijas seimiku sanākšanas vietu un Latgales-Piltenes bīskapu rezidenci. 1772. gadā Latgali pēc pirmās Polijas dalīšanas pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai, bet 1796. gadā pievienoja Baltkrievijas guberņai. 1802. gadā Dinaburga kļuva par Vitebskas guberņas apriņķa pilsētu. Sakarā ar Napoleona uzbrukuma draudiem 1810.—1833. gadā tika uzcelts jauns Daugavpils cietoksnis.

1836. gadā caur Dinaburgu izbūvēja Pēterburgas-Varšavas šoseju, 1860. gadā Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līniju. Baltijas pārkrievošanas periodā 1893. gadā Krievijas ķeizars Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku.

Latgales atbrīvošanas operācijas laikā, pēc Daugavpils kaujām 1920. gadā pilsētu atbrīvoja no lieliniekiem un tā ieguva Daugavpils vārdu.

Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 17. jūnijā pilsētu no Grīvas puses ieņēma Padomju Savienības karaspēks, bet 1941. gada jūnijā pilsētu ieņēma nacistiskās Vācijas karaspēks. 1944. gada 27. augustā Daugavpili atkal ieņēma Sarkanā armija un līdz 1944. gada oktobrim tajā atradās dažas Latvijas PSR pārvaldes iestādes. Kauju laikā tika iznīcināti 52% pilsētas ēku.^[10]

1956. gadā Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu. 1989. gadā atklāja Daugavas abus krastus savienojošo Vienības tiltu.

1582. gada ģerbonis
1781. gada ģerbonis

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri pilsētai tek Daugava un tās mazās pietekas Laucesa, Meļņička un Šūņupe. Ir apmēram 10 ezeru, no kuriem lielākie — Šūņu ezers Daugavpils ziemeļos un Stropu ezers ziemeļaustrumos.

Pilsētas daļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavpils pilsētas teritorija nosacīti iedalīta 25 mikrorajonos, no kuriem 20 atrodas Daugavas labajā krastā, bet pieci — kreisajā. Kalkūnu mikrorajons ir eksklāvs Augšdaugavas novada teritorijā.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavpils meteoroloģiskie dati
Mēnesis	Jan	Feb	Mar	Apr	Mai	Jūn	Jūl	Aug	Sep	Okt	Nov	Dec	Gads
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F)	−3.6 (25.5)	−2.6 (27.3)	2.1 (35.8)	10.3 (50.5)	17.9 (64.2)	21.5 (70.7)	22.5 (72.5)	21.6 (70.9)	16.3 (61.3)	9.8 (49.6)	3.3 (37.9)	−1 (30)	9.8 (49.6)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F)	−9.7 (14.5)	−9.9 (14.2)	−6.5 (20.3)	0.6 (33.1)	6.1 (43)	10.1 (50.2)	11.8 (53.2)	10.9 (51.6)	7.2 (45)	2.9 (37.2)	−1.4 (29.5)	−6.1 (21)	1.3 (34.3)
Nokrišņu daudzums mm (collas)	37 (1.46)	28 (1.1)	32 (1.26)	42 (1.65)	52 (2.05)	74 (2.91)	79 (3.11)	74 (2.91)	69 (2.72)	52 (2.05)	51 (2.01)	43 (1.69)	633 (24.92)
Avots: World Weather Information Service ^[11]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita dinamika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2020. gada sākumā Daugavpilī bija 91 407 iedzīvotāji.^[12]

Iedzīvotāju skaits

Gads	Iedz.
1784	3 573
1825	2 885
1860	13 000
1897	69 675
1913	112 848
1914	112 837
1920	31 500
1925	40 640

Gads	Iedz.
1930	43 226
1935	45 160
1938	40 071
1940	51 300
1944	14 832
1945	29 600
1946	22 587
1950	50 800

Gads	Iedz.
1955	58 600
1956	58 500
1959	65 459
1960	67 500
1966	88 900
1970	100 400
1975	110 300
1979	115 600

Gads	Iedz.
1989	129 000
1995	120 000
2003	112 132
2007	108 091
2009	104 857
2010	103 754
2011	102 496
2012	101 057

Gads	Iedz.
2013	98 922
2017	95 467
2018	92 776
2019	91 515
2020	91 407
2021	90 520
2022	88 650

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca

Modernisma ēka Saules ielā

Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīca

Pirmās vecticībnieku kopienas lūgšanu nams

Dubrovina parks

Skrošu fabrikas tornis

Pilsēta vēsturiski izcēlusies ar daudzveidīgu nacionālo sastāvu. 1935. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka latviešu īpatsvars bija 34%, ebreju — 25%, poļu — 18%, krievu — 18%, baltkrievu — 3%, bet 2% iedzīvotāju bija citu tautību pārstāvji.^[13]

Mūsdienās lielākā grupa Daugavpilī ir krievi (48%), bet latvieši ir 21% un poļi — 13% no pilsētas iedzīvotājiem.

Tautība	Procenti	Iedz. skaits
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Daugavpilī 2022. gadā.^[14]			kopā 79 117 Latvieši Krievi Poļi Baltkrievi Ukraiņi Lietuvieši Cita un neizvēlēta
Krievi	47.8%	37 809
Latvieši	20.9%	16 559
Poļi	12.9%	10 226
Baltkrievi	7.3%	5793
Ukraiņi	1.9%	1527
Lietuvieši	0.9%	686
Cita un neizvēlēta	8.2%	6480

Ievērojami cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavpilī vai Daugavpils apkārtnē dzimuši:

Andris Ambainis (1975), matemātiķis;
Gunārs Bērziņš (1927—1999), karikatūrists;
Pēteris Bolšaitis (1937—2021), latviešu ķīmiķis, sabiedriskais darbinieks, tulkotājs un mecenāts;
Aleksandrs Cauņa (1988), futbolists;
Gundars Celitāns (1985), volejbolists;
Boriss Cilevičs (1956), fiziķis, matemātiķis un politiķis;
Ilmārs Dzenis (1931), trimdas latviešu dziedātājs;
Movša Feigins (1908—1950), šahists;
Gžegožs Fitelbergs (1879—1953), diriģents, komponists un vijolnieks;
Romualds Gibovskis (1962), skulptors, gleznotājs;
Henrihs Graftio (1869—1949), inženieris-enerģētiķis, akadēmiķis;
Ēriks Grigjans (1964), futbolists;
Anastasija Grigorjeva (1990), cīkstone;
Aleksandrs Isakovs (1973), futbolists;
Aleksandrs Janeks (1891—1970), ķīmiķis, filozofs
Māris Jass (1985), hokejists;
Konstantīns Jezovitovs^[15] (1893—1946), sabiedriskais un politiskais darbinieks;
Dmitrijs Jurkevičs (1987), vieglatlēts;
Meletijs Kaļistratovs (1896—1941), sabiedrisks un politisks darbinieks;
Nikolajs Katiševs (1900—1978), armijas un latviešu leģiona virsnieks;
Igors Kazanovs (1963), vieglatlēts;
Johans Klapje de Kolongs (1838—1901), inženieris un izgudrotājs;
Aleksandrs Kovaļevskis (1840—1901), embriologs;
Anatolijs Kreipāns (1960), žurnālists;
Ābrams Īzaks Kūks (1865—1935), pirmais Britu Palestīnas galvenais rabīns;
Vilhelms Lapelis (1961), bīskaps;
Jānis Lucāns (1937), Latvijas Augstākās Padomes un 5. Saeimas deputāts;
Ivans Lukjanovs (1987), futbolists;
Oļegs Maļuhins (1969), sportists;
Solomons Mihoelss (1890—1948), aktieris, režisors un politisks darbinieks;
Jevgeņijs Millers (1867—1939), armijas ģenerālis;
Pauls Mincs (1868—1941), jurists un politiķis;
Vladimirs Mincs (1872—1945), ķirurgs un sabiedriskais darbinieks;
Miroslavs Mitrofanovs (1966), politiķis un žurnālists;
Jurģis Pučinskis (1973), futbolists;
Vladislavs Raginis, Polijas armijas virsnieks, kritis Polijas kampaņas laikā;
Marks Rotko (1903—1971), gleznotājs;
Alfrēds Rubiks (1935), politiķis;
Artjoms Rudņevs (1988), futbolists;
Māris Smirnovs (1976), futbolists;
Oskars Stroks, (1893—1975), komponists;
Venta Vecumniece (1927—2017), aktrise un režisore;
Valdis Zeps (1932—1996), valodnieks, profesors un rakstnieks.

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākie Daugavpilī reģistrētie uzņēmumi pēc apgrozījuma 2020. gadā bija Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, Latvijas Maiznieks, reģionālā slimnīca, Axon Cable elektrovadu un kabeļu rūpnīca, sintētisko šķiedru ražotne Nexis Fibers, daudznozaru uzņēmums Lagron, mašīnbūves un elektronikas uzņēmums "Zieglera mašīnbūve".^[16]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Sabiedriskais transports Daugavpilī un Tramvaju satiksme Daugavpilī

Sabiedriskā transporta pakalpojumus veic pašvaldības uzņēmums A/S "Daugavpils satiksme", pilsētā ir daudzi autobusu, tramvaju un minibusu maršruti. Tramvaju satiksmi Daugavpilī atklāja 1946. gada 5. novembrī.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavpilī ir bāzēts Latvijas futbola Virslīgas klubs BFC Daugavpils, kas mājas spēles aizvada "Celtnieka" stadionā. Iepriekš Daugavpilī bija bāzēts arī klubs Dinaburg, kas vairākkārt izcīnījis vietu labāko četriniekā, bet FC Daugava 2012. gadā kļuva par Latvijas čempioniem.

Tāpat Daugavpilī ir bāzēta Polijas pirmās spīdveja līgas (otra valsts spēcīgākā spīdveja līga pēc Polijas Ekstralīgas) klubs "Lokomotīve". Daugavpilī notikuši vairāki Speedway Grand Prix posmi. Par pirmās Latvijas Grand Prix izcīņas uzvarētāju 2006. gadā kļuva leģendārais amerikānis Gregs Henkoks. 2014. gada Latvijas Grand Prix izcīņā Latviju pārstāvošais Ķasts Puodžuks izcīnīja 5. vietu, kas ir labākais Latvijas sportistu sasniegums Speedway Grand Prix.

Daugavpilī bāzēta Latvijas čempionātā hokejā komanda HK Dinaburga. No 2005. līdz 2012. gadam pilsētā bāzēta bija DHK Latgale, kas savas pastāvēšanas laikā piecas reizes sasniedza Latvijas čempionāta pusfinālu.