Andris Grūtups

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andris Grūtups
LR Augstākās Padomes deputāts
Amatā
1990 — 1993

Dzimšanas dati 1949. gada 5. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Dobele, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 2014. gada 15. jūnijā (65 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Politiskā partija PSKP
Profesija jurists
Augstskola LVU

Andris Grūtups (1949. gada 5. maijs2014. gada 15. jūnijs) bija latviešu jurists, advokāts un rakstnieks. Viens no LR Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[1]

Biogrāfija un profesionālā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andris Grūtups dzimis 1949. gadā Dobelē. 1966. gadā pabeidzis Dobeles 1. vidusskolu; 1977. gadā absolvējis LVU Juridisko fakultāti, 1985. gadā - aspirantūru. No 1977. gada strādāja Latvijas PSR prokuratūrā, no 1980. gada līdz 1991. gadam bija advokāts Siguldas juridiskajā konsultācijā. 1991. gadā nodibināja A. Grūtupa advokātu biroju.

2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Politiskā un sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grūtups ir bijis PSKP biedrs. Atmodas laikā iesaistījies Vides aizsardzības kluba darbībā, piedalījies Latvijas Juristu biedrības un Brāļu kapu komitejas dibināšanā.

Kopš tās dibināšanas darbojās Latvijas Tautas frontē. Bijis ievēlēts LTF pirmās domes sastāvā, vēlāk arī otrās domes valdē. 1990. gada 18. marta vēlēšanās ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu 169. Mālpils vēlēšanu apgabalā. Augstākajā Padomē Andris Grūtups darbojās Ekonomikas komisijā, LTF frakcijā. Bija darba grupas vadītājs likumprojektu izstrādāšanā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem.

Andris Grūtups bijis iesaistīts vairākos skandālos, tostarp minēts kā grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" personāža Arņa Gūtupa prototips.[2][3]

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andris Grūtups 2014. gada 15. jūnijā īsi pirms pusnakts savās mājās Rīgā, Vaļņu ielā, tika atrasts miris. Pēc Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža teiktā, "visas pazīmes liecina, ka viņš ir izdarījis pašnāvību nošaujoties".[4]

Rakstniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andris Grūtups ir vairāku juridiskas tematikas grāmatu autors, tostarp arī daiļliteratūras žanrā. 2005. gada tika uzņemts Rakstnieku savienībā.

Publicētie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Kā atgūt nolaupīto : tiesisks skaidrojums par īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" (Memento, 1991)
  • "Tiesu prakse un komentāri" (Mans Īpašums, 1994)
  • "Īpašuma reforma Latvijā" (Mans Īpašums, 1995; kopā ar E. Krastiņu)
  • "Civillikuma komentāri:Īpašums" (Mans īpašums, 1996; sastādītājs)
  • "Tiesu prakse un komentāri. 2. grāmata" 1997
  • "Tiesāšanās kā māksla" 1. daļa, (Jaunā Daugava, 2001)
  • "Tiesāšanās kā māksla" 2. daļa, (Jaunā Daugava, 2002)
  • "Civillikuma komentāri" 3. daļa (Tiesu namu aģentūra, 2002)
  • "Beilisāde : par Mendeļa Beiļa apsūdzību rituālslepkavībā" (Atēna, 2005)
  • "Ešafots : par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā" (Atēna, 2007)
  • "Observators : par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu" (Atēna, 2009)
  • "Maniaks : par Staņislava Rogaļova apsūdzību seksuālos noziegumos un slepkavībās" (Atēna, 2010)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latvijas Republikas Augstākās Padomes pirmās sesijas 4. sēde». cvk.lv. Skatīts: 2013-06-28.
  2. Inga Spriņģe. «Ķēķis». diena.lv, 2007-08-25. Skatīts: 2013-07-01.
  3. «Iespējams, noklausītas Grūtupa biroja telefona sarunas, kuras rada aizdomas par "pareizu" spriedumu gatavošanu». TVNET/LETA. 2007-08-16. Skatīts: 2013-07-01.
  4. «Pašnāvību izdarījis advokāts Andris Grūtups». Delfi. 2014. gada 16. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 16. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]