Juris Lecis
Juris Lecis (arī Lecs, 1860—1935) bija latviešu baņķieris un publicists.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1860. gada 29. martā Salgales pagastā kā lauksaimnieka dēls. Strādāja par rūpnīcas pārvaldnieku Pēterburgā, vēlāk nodarbojās ar lauksaimniecību Lugā un bija vietējās latviešu luteriskās draudzes priekšnieks. Pirmā pasaules kara gados Latviešu etnogrāfiskās biedrības rakstu sērijā iznāca divas viņa neliela apjoma brošūras "Ārieši – latvieši" (1914) un "Senlatviešu dievticība un dvēseles glītums sadzīvē" (1917).
1918. gadā atgriezās Jelgavā un 1919. gadā sāka strādāt par vēstures, ētikas un reliģijas mācības skolotāju Jelgavas zemkopības skolā. Tanī pašā laikā viņu ievēlēja par Jelgavas Nikolaja draudzes priekšnieku un luteriskās baznīcas Kurzemes konsistorijas prezidentu. Viņš sasauca pēdējo Kurzemes konsistorijas sinodi, vēlāk piedalījās LELB sinožu un sinožu komiteju sēdēs. 1920. gadā viņu apstiprināja par Valsts krājkases Jelgavas nodaļas priekšnieku, bet nodibinoties Latvijas Bankai, par Jelgavas nodaļas pārvaldnieku, šo amatu viņš izpildīja līdz 1934. gada 1. aprīlim, kad aizgāja pensijā. Līdztekus viņš bija jaunatnes ārpusskolas organizācijas "Viestura savienība" priekšnieks.
Miris 1935. gada 20. novembrī Jelgavas Sarkanā krusta slimnīcā, apbedīts 25. novembrī.[2]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Lecs J. Ārieši-latvieši. Jelgava, 1914.
- Lecs J. Senlatviešu dievticība un dvēseles glītums sadzīvē. Rīga, 1917.
"Arī mūsu latviešu tautai ir savas Vedas, kuras tagad uzrakstītas un iespiestas zem nosaukuma „Latvju Dainas”. Rakstos viņas tikai tagad radušas, bet tautas mutē liela daļa no viņām dzīvojušas, tāpat kā āriešu Vedu dziesmas, dažus tūkstošus gadus. Kas mūsu tautas dainas ar uzmanību lasījis, tas par viņu lielo vecumu nešaubīsies. Latviešu dainās atrodam pirmo āriešu „Dyaus”, mūsu „Dievu”, visā skaistumā un pilnībā, no kura āriešiem tikai nabadzīgas druskas uzzīmētas. Šis latviešu Debesu Tēvs ir sargājis savu tautu sirmajā senatnē un aizstāv vel šo baltu dienu. Tāpēc latviešu tautas galvenā daļa nav citiem dieviem pieķērusies, bet visos laikos šim savam Dievam uzticīga palikusi." [..]
"Šī mana raksta galvenais nolūks ir modināt pie latviešu zinātnes vīriem, modināt pie pašas mūsu tautas interesi prieks vecas indiešu rakstniecības, kādu tā liela mēra pelna. Mēs latvieši indiešu Vedu rakstiem stāvam daudz tuvāk, ka visas citas tautas, un tomēr līdz šim šī miesa no mūsu miesas, šis kauls no mūsu kaula mums ir vel kas pavisam svešs un nepazīstams. Jau tā atzīšana, ka mūsu Dievs ir indiešu Dievs un ka latviešu Dievs ir visu kristīgu Dievs, mūs skubina ātrāki patiesībā norūdīties."
— Lecs J. Ārieši–latvieši. 1914. 10.-14. lpp.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Misāne A. "Dievturības pionieris" vai luterāņu draudžu darbinieks? Ieskats Jura Leca dzīvesgājumā un domu pasaulē. Reliģiski–filozofiski raksti. XIV. Rīga: LU FSI, 2011, 131.–142. lpp.
- Es viņu pazīstu: Latviešu biogrāfiska vārdnīca. Rīga: 1939, 300. lpp.
- Latviešu darbinieku galerija 1918-1929. Red. P. Kroders. Rīga: 1929, 294. lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ [1] Agita Misāne. RELIĢIJA UN LATVIEŠU NACIONĀLISMS IDEJU VĒSTURĒ LATVIJĀ. Promocijas darbs doktora zinātniskā grāda iegūšanai. 2016. - 77 lpp.
- ↑ nekropole.info[novecojusi saite]
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |