Pāriet uz saturu

Dainas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvju Dainas)
Āronu Matīsa „Mūsu Tautas dziesmas” (1888)
Latviešu tautasdziesmas Mana baltā māmulīt pieraksts no F. Mēnija Syntagma de origine Livonorum (1632)

Dainas jeb tautasdziesmas ir viena no galvenajām latviešu folkloras mutvārdu tradīcijām četru rindu vai, retāk, sešu rindu dzejā. Dažādi to varianti izplatīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados un tas veido daļu no latviskās identitātes.[1]

Latviešu tautasdziesmu vākšanu sāka vācbaltiešu literāti 18. gadsimta vidū, to sacenšoties turpināja Latviešu Draugu biedrība un jaunlatvieši 19. gadsimtā. Ievērojamākais tautasdziesmu apkopotājs bija Krišjānis Barons, kas izdeva akadēmisku latviešu tautasdziesmu sakopojumu „Latvju dainas” sešos sējumos Jelgavā un Pēterburgā (1894—1915).

K. Barona izveidotais Dainu skapis ar 268 815 dainu lapiņām 2001. gada 4. septembrī tika ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas (Memory of the World) sarakstā kā „The Cabinet of Dainas / Dainu skapis”.[2]

Latviešu tautasdziesmu vākšanas vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi latviešu tautasdziesma bija publicēta 1584. gada Rīgas sālspūtēju burvestību apsūdzības pūšamo vārdu pierakstā.[3] 1632/1635. gadā Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Mēnijs izdeva „Syntagma de origine Livonorum” jeb „Sacerējumu par livoniešu izcelsmi”, kurā latviešu tautasdziesma bija nodrukāta ar visām notīm.

Herdera „Tautasdziesmas” (1778)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latviešu tautasdziesmu tulkojums no Gelehrte Beiträge (1764)
Izvilkums par latviešu dziesmām (ziņģe jeb dzeesma) no Herdera Stimmen der Völker in Liedern (1807)

Par pirmo latviešu tautasdziesmu pētnieku uzskata Austrumprūsijā dzimušo Johanu Gotfrīdu Herderu, kas no 1764. līdz 1769. gadam strādāja par Rīgas Domskolas skolotāju. Viņš šajā laikā iepazinās ar tautas dziedāšanas tradīcijām Rīgas apkārtnē un dziesmu vāciskajiem tulkojumiem 1764. gada izdevumā Gelehrte Beiträge, kas būtiski ietekmēja viņa tautas kultūras teorijas veidošanos. Pirmais no diviem Herdera grāmatas sējumiem ar nosaukumu „Tautasdziesmas” (Volkslieder) tika iespiests 1778. gadā, bet atkārtotais izdevums jau pēc autora nāves 1807. gadā iznāca ar nosaukumu „Tautu balsis dziesmās” (Stimmen der Völker in Liedern). Grāmatā blakus citu tautu dziesmu tekstiem bija ietverts arī apraksts par latviešu tautasdziesmām un iespiesti to tulkojumi vācu valodā. Herders bija pirmais, kas 18. gadsimta vācu zinātniskajā literatūrā sāka lietot jēdzienu „tautasdziesmas” (vācu: Volkslieder).

Pirmie tautasdziesmu krājumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Herdera ietekmē Rūjienas luterāņu draudzes mācītājs un grāmatu spiestuves īpašnieks Gustavs fon Bergmanis 1807. gadā izdeva latviešu tautasdziesmu krājumu Sammlung ächt lettischer Sinngedichte („Latviešu jūtu dzejas krājums”) ar vairāk nekā 200 latviešu vārsmām. 1844. gadā Latviešu Draugu biedrības vārdā Georgs Bitners (Büttner, 1805—1883) izdeva „Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes” ar 2854 dažāda garuma tautasdziesmām un klāt pievienotiem „Skaidrojumiem un piezīmēm” (Erklärungen und Anmerkungen). 1868. gadā Baltijas pārkrievošanas perioda sākumā Jānis Sproģis (1833—1916) Viļņā ar kirilicas burtiem iespieda grāmatu „Latviešu tautas daiļrades pieminekļi”, kas ietvēra 1857 tautasdziesmas un 52 mīklas un to tulkojumus krieviski. 1869. gadā Fricis Brīvzemnieks ar Krievijas Impērijas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības atbalstu organizēja pirmo folkloras ekspedīciju Latvijā, kuras savāktās 1118 tautasdziesmas ar krievisko tulkojumu un komentāriem publicēja 1873. gadā.

Savukārt pēc Latviešu draugu biedrības iniciatīvas vācbaltiešu luterāņu mācītāji līdz 1870. gadiem savāca apmēram 10 tūkstošus latviešu tautasdziesmu, no kurām 4793 nodrukāja Leipcigā izdotā krājuma „Latviešu tautas dziesmas” pirmos divos sējumos (1874, 1875). Krājums ietvēra arī agrāk publicētās „Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”, kuras bija sakārtojis Augusts Bīlenšteins. Šim izdevumam bija četros sējumiem jāsatur visas savāktās dziesmas, tomēr tas palika nepabeigts. Visbeidzot 1890. gadā Eduards Volters publicēja arī Latgales latviešu tautasdziesmas un ar tām saistīto tradīciju aprakstus ar tulkojumu krievu valodā.

Jaunlatviešu izdevumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1878. gadā Krišjānis Valdemārs Maskavas Latviešu pulciņa biedrus mudināja no visām iepriekš izdotajām latviešu tautasdziesmu grāmatām izlasīt jo daiļās un dzejiskās dziesmas un tās sevišķi priekš plašākas Latviešu publikas laistu klajā.[4] 1881. gadā Brīvzemnieks latviešu valodā publicēja 1707 tautas sakāmvārdu, 1682 mīklu un apmēram 700 buramvārdu krājumu, pirmo reizi lietodams nevis gotiskos, bet gan latīņu burtus. 1888. gadā Āronu Matīss publicēja tautasdziesmu izlasi „Mūsu Tautas dziesmas”.

„Latvju dainas”

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
„Latvju dainu” pirmā izdevuma vāks (1894)
K. Baronam iesūtīto dainu savākšanas vietas, starp kuram redzami arī „mēmie pagasti”

Jaunlatviešu ierosmē sākās masveida tautasdziesmu vākšana visos Latvijas novados. Vēlāk krājuma „Latvju Dainas” galvenais veidotājs Krišjānis Barons rakstīja, ka vākšanas darbam sākoties sen jau, kā likās, aizbērtie un izsusušie tautas atmiņas avoti sāka brīnišķi plūst, bet vecās māmuliņas, mūsu skaidrais dziesmu avots, dienu no dienas paliek retākas.[4] „Latvju Dainās” ir minēti vairāk nekā 900 tautasdziesmu teicēji, no viņiem 237 vīrieši un 137 sievietes. Vismaz 150 iesūtītāju bija norādīti kā skolotāji, 50 kā literāti un 20 kā mācītāji. Krišjānis Barons daudzu gadu garumā izstrādāja savu tautasdziesmu klasifikācijas sistēmu un ieviesa latviešu folkloristikā dziesmu cera principu — viena teksta izvēli par galveno, ap kuru tiek grupēti no tā nedaudz atšķirīgie, ļaujot vieglāk uztvert variācijas, kā arī būtiski ietaupot vietu grāmatas lapās. Sākumā Stankeviču muižā Krievijā, kur Barons sāka darbu pie dziesmu kārtošanas, viņš piesūtīto materiālu kārtoja papirosu papīra kastītēs, bet 1880. gadā Maskavā pēc viņa paša zīmēta rasējuma izgatavoja īpašu skapi ar 70 atvilktnītēm, kurās katrā bija 20 sadaļu.

1892. gadā Pēterburgas latviešu tirgotājs Henrijs Visendorfs (1861—1916) noslēdza ar Krišjāni Baronu vienošanos par pirmā visaptverošā latviešu tautasdziesmu krājuma izdošanu. Tas bija iecerēts kā pierādījums latviešu tautas kultūras senumam un nozīmībai, kurā bez dziesmu tekstiem ievietoti arī tradīciju apraksti, paskaidrojot situācijas, kādās dziesmas tika dziedātas. Visendorfs savā īpašumā bija ieguvis 28 406 dziesmu norakstus, starp tiem 12 800 dziesmu no Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas materiāliem. Viņš ieteicis arī krājuma nosaukumā lietot lietuviešu vārdu daina it kā ar norādi uz pirms 13. gadsimta pastāvējušo latviešu-lietuviešu dižtautu, kas sadalīta Livonijas krusta karos. 1893. gadā Krišjānis Barons no Maskavas pārveda Latvijā Dainu skapi, kurā tobrīd bija apmēram 150 000 dziesmu.

Ar Henrija Visendorfa finansiālu atbalstu Jēkabs Dravnieks no 1894. līdz 1898. gadam Jelgavā izdeva „Latvju Dainu” pirmo sējumu burtnīcās. Tomēr Visendorfam nepietika līdzekļu, un pārējos piecus sējumus no 1903. līdz 1915. gadam izdeva ar Pēterburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Visendorfs veica organizatoriskos darbus un pārlasīja Pēterburgā iznākošo sējumu korektūras. Kopējais viņam iesūtīto un krājumā iekļauto dziesmu skaits bija vismaz 217 996, kaut arī 218 Latvijas pagastu iedzīvotāji tolaik nebija devuši šim krājumam nevienu dziesmu.

Visvairāk no visiem pagastiem jeb 6126 (3%) „Latvju dainās” iekļautās dziesmas tika savāktas Lielvārdes pagastā, kas varētu būt saistīts ar Andreja Pumpura un Ausekļa klātbūtni. Savukārt lielākais skaits no Lielvārdes pagastā apkopotajām dziesmām nāca no "Vecuteles" un pāris kvadrātkilometru lielā apkaimē esošajām mājām tagadējā Ogresgala pagastā.[5]

„Latvju Dainām” bija divi atkārtoti izdevumi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1922.—1923. gadā un neatkarības atjaunošanas periodā 1989.—1994. gadā.

Latviešu folkloras krātuve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai turpinātu latviešu folkloras vākšanu, it īpaši t.s. mēmajos pagastos (galvenokārt Latgales, Sēlijas un agrākās līvu zemes teritorijā), kas nebija K. Baronam iesūtījuši savas tautasdziesmas, 1924. gada 2. decembrī pēc skolotājas un folkloras pētnieces Annas Bērzkalnes ierosmes nodibināja Latviešu folkloras krātuvi, sākotnēji pakļauta LR Izglītības ministrijas Pieminekļu valdei. To vadīja kolēģija, kuras sastāvā bija Jānis Endzelīns (priekšsēdētājs), Pēteris Šmits, Jānis Kauliņš, Ludis Bērziņš un Anna Bērzkalne (krātuves pārzine). Darbu sākot, Latviešu folkloras krātuve no Barona biedrības un individuālajiem vācējiem saņēma vairāk kā 35 000 folkloras vienību. No 1929. gada līdz 1944. gadam pārzinis bija Kārlis Straubergs.

1926. gadā Ernests Brastiņš izveidoja „Latvju Dainu” mitoloģisko jēdzienu rādītāju. Ar Kultūras fonda atbalstu krātuves darbinieki 1926. gadā uzsāka veidot Latvju Dainu vārdšķiru rādītāju, kas ļautu gan pētīt tautas dziesmu valodu, gan atrast dziesmas pēc vārdu formām, tomēr pabeidza tikai lietvārdu rādītāju. Rakstnieks Pēteris Ērmanis un komponists Emīls Melngailis palīdzēja noteikt ziņģu autorus.

Ar aptaujas lapu palīdzību Latviešu folkloras krātuve vāca folkloras materiālus, kurus visbiežāk iesūtīja skolotāju mudinātie skolēni. LU studentes Edītes Hauzenbergas vadībā vāca apvidvārdus un vietvārdus. Pavisam krātuve izdeva 28 grāmatas, kas apkopoja materiālu krājumus, kuru kārtošanā piedalījās tās darbinieki (A sērija), zinātniskus apcerējumus un tematiskus krājumus, kuru autori bija paši vācēji (B sērija) un tautasdziesmu melodiju krājumus (C sērija).

1931. gadā Latviešu folkloras krātuve organizēja ekspedīciju uz Kuršu kāpas ciemiem, kur tolaik vēl prata kursenieku valodu, bet 1943. gadā uz dažādām Latvijas vietām. Otrā pasaules kara beigās folkloras materiāli tika noglabāti divos banku seifos, bet vairums rokrakstu tika aizvesti uz Džūkstes pagastu, plānojot to pārvešanu uz Zviedriju.[6]

Pēc Otrā pasaules kara

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Latvijas PSR varas orgāni likvidēja Latviešu folkloras krātuvi un pie Latvijas Valsts Universitātes nodibināja Folkloras institūtu. Pārņemot krātuvi, 1945. gadā tika reģistrētas 2 308 348 folkloras vienības.

No 1946. gada Folkloras institūts tika iekļauts Latvijas PSR akadēmijas sastāvā, 1950. gadā pārdēvēts par Etnogrāfijas un folkloras institūtu, 1956. gadā par Valodas un literatūras institūta Folkloras sektoru. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā atjaunoja Latviešu folkloras krātuvi pie Literatūras, folkloras un mākslas institūta, kas kopš 1999. gada ir Latvijas Universitātes sastāvdaļa.

Galvenais materiālu vākšanas veids bija ekspedīcijas, kurās no visas Latvijas savāca ap 300 000 folkloras vienību, ieskaitot fotoattēlus un skaņas materiālus. 2000. gadā tika noorganizēts brauciens uz lībiešu novadu Kolkas pagastā, 2006. gadā pie Lietuvas latviešiem Sventājā.

Tautasdziesmu skenēšana un tulkošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1997. gadā pēc Imanta Freiberga ierosmes ar Latviešu fonda, vēlāk ar Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu sāka veikt Dainu skapja lapiņu skenēšanu. Kopumā ieskenēja 268 815 lapiņas, kas kopš 2002. gada pakāpeniski tika ievietotas mājaslapā www.dainuskapis.lv.

Dzejniece un jogas skolotāja Velta Sniķere izdeva savu tautas dziesmu anglisko versiju, iznākušas arī citas tautas dziesmu izlases ar poētiski vērtīgāko dainu tulkojumiem. Ieva Auziņa-Sentivanī iztulkoja vislielāko dainu skaitu angļu valodā.[7]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas III. sējuma 4411—4416 slejas. Rīga: 1928.—1929.
  2. The Cabinet of Dainas / Dainu skapis Arhivēts 2020. gada 27. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski) UNESCO
  3. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. - 164 lpp.
  4. 4,0 4,1 Krišjānis Barons. Ievads „Latvju Dainām”
  5. Pēteris Bauģis. Lāčplēša zemē: krājums par Lielvārdes novada vēsturi. Rīga : Avots, 1989. 43.— 51. lpp.
  6. «Latviešu folkloras krātuves vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. maijā. Skatīts: 2012. gada 24. oktobrī.
  7. Mūžībā devusies dainu pētniece un tulkotāja Ieva Auziņa-Sentivanī lsm.lv 2024. gada 7. novembrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]