Jānošs Kādārs

Jānošs Kādārs 1977. gadā

Jānošs Kādārs (ungāru: János Kádár , izrunā: /jaːnoʃ ˈkaːdaːr/; 1912—1989) bija Ungārijas komunistu politiķis, Ungārijas Sociālistiskās strādnieku partijas pirmais sekretārs un Ungārijas Tautas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs. Nokļuva pie varas pēc Ungārijas revolūcijas un saglabāja savu amatu līdz 1988. gadam.

Dzīvesgājums

Dzimis 1912. gada 26. maijā Rijekā kā ārlaulības bērns, viņa māte bija kalpone Borbala Čermanika, tēvs karavīrs Johans Krecingers. Pēc Pirmā pasaules kara beigām dzīvoja Budapeštā, 1931. gadā iestājās nelegālajā Ungārijas Komunistiskajā partijā (UKP) un 1933. gadā viņam piesprieda divu gadu cietumsodu.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā Jānošs Čermaniks viņš kļuva par UKP CK locekli, 1943. gadā par UKP CK sekretāru, saņemot segvārdu Kādārs ("mucenieks"). Pēc Otrā pasaules kara beigām Kadārs kļuva par UKP CK Politbiroja locekli, 1948. gadā par Ungārijas Darbaļaužu partijas CK ģenerālsekretāra vietnieku un Ungārijas Iekšlietu ministru (1948—1950). Bija viens no politiskās slepenpolicijas veidotājiem, iesaistījās paraugprāvas sagatavošanā pret savu bijušo partijas kolēģi Lāslo Rajku (nāvessods izpildīts 1949. gadā). Partijas "tīrīšanā" 1951. gadā Kādāru arestēja un apsūdzēja Dienvidslāvijas komunistiskās partijas līdera Broza Tito atbalstīšanā, piespriežot mūža ieslodzījumu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā viņu atbrīvoja un reabilitēja, par spīti pierādījumiem sadarbībai ar pirmskara Ungārijas politisko policiju.

Varšavas pakta valstu vadītāji 1987. gadā Berlīnē (no kreisās: Gustavs Husaks, Todors Živkovs, Ērihs Honekers, Mihails Gorbačovs, Nikolaje Čaušesku, Vojcehs Jaruzelskis, Janošs Kadars).

1956. gada Ungārijas revolūcijas laikā Imre Naģs viņu iecēla par jaundibinātās Ungārijas Sociālistiskās Strādnieku Partijas izpildkomitejas locekli un valsts ministru. 2. novembrī viņu slepeni no Padomju armijas bāzes lidlauka aizveda uz Maskavu, kur Hruščovs viņu iepazīstināja ar topošās Ungārijas valdības sarakstu. Pāri PSRS-Ungārijas robežai 4. novembra rītausmā ieveda lielu Padomju armijas militāro kontingentu, bet Padomju armijas kontrolē esošā Solnokas raidstacija paziņoja, ka varu pārņem Kādāra vadītā "Revolucionārā Strādnieku un Zemnieku valdība". 7. novembrī ar PSRS bruņumašīnām viņu ieveda parlamentā un Kādārs pārņēma Ungārijas vadību. Padomju Savienība viņam deva plašākas rīcības iespējas, kā rezultātā Ungārijā, sākot no 1960. gadiem, īstenoja nelielas ekonomiskās un politiskās reformas, ko dēvēja par "gulaškomunismu".

Viņš arī ieņēma Ungārijas premjerministra amatu no 1956. līdz 1958. gadam un no 1961. līdz 1965. gadam. 1988. gada 27. maijā Kadārs atkāpās no ģenerālsekretāra amata. Miris 1989. gada 6. jūlijā Budapeštā.