Ērihs Honekers

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ērihs Honekers
Erich Honecker
Bundesarchiv Bild 183-1987-0724-321, Erich Honecker beim Interview.jpg
Ērihs Honekers 1986. gadā
Vācijas Sociālistiskās vienības partijas
CK ģenerālsekretārs
(iepriekš 1. sekretārs)
Amatā
1971. gada 3. maijs — 1989. gada 18. oktobris
Priekštecis Valters Ulbrihts
Pēctecis Egons Krencs

Dzimšanas dati 1912. gada 25. augustā
Neinkirhene, Vācijas impērija
(Zāra, Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1994. gada 29. maijā (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Čīle Santjago, Čīle
Tautība vācietis
Politiskā partija Vācijas Sociālistiskā vienības partija
Dzīvesbiedrs(-e) Margo Honekere
Profesija politiķis
Reliģija ateists

Ērihs Honekers (vācu: Erich Honecker, dzimis 1912. gada 25. augustā, miris 1994. gada 29. maijā) bija VDR politiķis, valdošās komunistiskās Vācijas Sociālistiskās vienības partijas ģenerālsekretārs un VDR Valsts padomes priekšsēdētājs. Gandrīz divdesmit gadus (1971—1989) bija faktiskais Austrumvācijas vadītājs.

Pēc komunistiskā režīma krišanas tika pakļauts kriminālvajāšanai un izbrauca no Vācijas - vispirms uz PSRS, bet vēlāk uz Čīli. Miris 1994. gadā Santjago.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gadā iestājies Vācijas Komunistiskās partijas jauniešu organizācijā un 1930. gadā kļuvis par Vācijas Komunistiskās partijas biedru. 1931. gadā kļuvis par komunistu jauniešu organizācijas vadītāju Zāras reģionā. Pēc nacistu nākšanas pie varas darbojas pagrīdē. Arestēs 1934. gadā, otrreiz arestēts 1937. gadā, kad notiesāts uz desmit gadiem cietumā.

Karam beidzoties atbrīvots un pievienojies Valtera Ulbrihta vadītājai komunistu grupai, kas bija atsūtīta no PSRS uz padomju okupācijas zonu. No 1946. līdz 1955. gadam Honekers ir komunistu jauniešu organizācijas Freie Deutsche Jugend vadītājs. No 1949. gada Honekers ir Sociālistiskās Vienotības partijas Centrālkomitejas loceklis, no 1958. gada partijas Politbiroja loceklis. No 1960. līdz 1971. gadam ir Nacionālās Aizsardzības Padomes sekretārs.

1961. gadā Honekers ir viens no galvenajiem Berlīnes mūra celtniecības organizētājiem, viņš arī dod pavēli šaut pa visiem, kas mēģina bēgt uz rietumiem.

Honekers vadīja opozīciju Ulbrihta mēģinājumiem liberalizēt un reformēt plānveida ekonomiku. 1971. gadā, ar PSRS atbalstu, kļūst par Sociālistiskās Vienotības partijas pirmo sekretāru, atstumjot Ulbrihtu no amatiem un kļūstot par faktisko VDR vadītāju. 1976. gadā ievēlēts par VDR Valsts padomes priekšsēdētāju.

1972. gadā VDR un VFR paraksta līgumu, kas noved pie VDR diplomātiskās atzīšanas. 1973. gadā VDR uzņem ANO. Plašāki diplomātiskie un ekonomiskie kontakti ar VFR nozīmē, ka VDR režīms aizvien lielāku uzmanību pievērš iekšējai drošībai un valsts sociālistiskajai identitātei, kas tiek nostiprināta 1974. gada Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūcijas labojumos.

Laikā no 1970. līdz 1973. gadam slepenpolicijas Stasi darbinieku skaits pieauga no 43 000 līdz 60 000. 1976. gadā no valsts tiek izraidīts folkmūziķis Volfs Bīrmans (Wolf Biermann) un režīma iekšpolitika kļūst represīvāka.

1980.-81. gadā Honekers aktīvi iestājas par nepieciešamību Polijā ievest Varšavas pakta militāros spēkus, lai novērstu arodbiedrības Solidaritāte radītos draudus padomju režīmam. Vienlaikus, Honekers pretojas PSRS kodolraķešu izvietošanai VDR.

1981. gadā PSRS samazināja naftas piegādes VDR par 10%. VDR daļu šīs lēti piegādātās naftas bija pārdevusi tālāk par pasaules cenām. Lai novērstu radušos līdzekļu iztrūkumu, VDR lūdz aizvien lielākus kredītus VFR. 1987. gadā Honekers bija pirmais VDR vadītājs, kas devās valsts vizītē uz VFR.

Honekeram nav pieņemama Mihaila Gorbačova perestroika, un Honekers ierobežo aizvien liberālāko PSRS preses izdevumu pārdošanu VDR. 1989. gada vasarā Honekers apsveic Ķīnas vadītājus ar Tjananmeņas laukuma protestu asiņaino apspiešanu.

1989. gada vasarā VDR pieauga iekšpolitiskā krīze, un lai arī 1989. gada 7. oktobrī Honekers vēl atzīmē valsts izveidošanas 40. gadadienu, dažas dienas vēlāk viņu atstādina no visiem amatiem.

Pēc sākotnējās slēpšanās Vācijā, Honekers bēg uz Maskavu un 1991. gada decembrī uz Čīli. Veselības iemeslu dēļ tiesas prāva pret viņu tiek atcelta un 1994. gadā viņš Čīlē mirst.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]