Kālmāns Kaločai

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kālmāns Kaločajs
Kálmán Kalocsay
Kālmāns Kaločajs 1921. gadā
Kālmāns Kaločajs 1921. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1891. gada 6. oktobrī
Valsts karogs: Austroungārija Abaūjsānto, Austroungārija (tagad Karogs: Ungārija Ungārija)
Miris 1976. gada 27. februārī (84 gadi)
Valsts karogs: Ungārija Budapešta, Ungārija
Pilsonība Austroungārija, Ungārija
Tautība ungārs
Dzīvesbiedre Margarēta Vangele
Paraksts Kalman Kalocsay signature.svg
Literārā darbība
Pseidonīms Kolomano, Peters Peneters u.c.
Nodarbošanās ārsts, dzejnieks, tulkotājs, lingvists
Valoda esperanto
Rakstīšanas laiks 1921.—1976.
Žanri dzeja, atdzeja, valodniecība, proza

Kālmāns Kaločai, arī Kālmāns Kaločajs (ungāru: Kálmán Kalocsay, IPA: [ˈkaːlmaːn ˈkɒlot͡ʃɒi], esperanto: Kolomano Kaloĉajo, dzimis 1891. gada 6. oktobrī, miris 1976. gada 27. februārī) bija ungāru esperantistu dzejnieks, tulkotājs un redaktors, kurš ievērojami ietekmēja esperanto kultūru gan tās literatūrā, gan pašā valodā, izmantojot oriģināldzeju un literāro darbu tulkojumus no dzimtās ungāru valodas un citām Eiropas valodām. Daļa viņa darbu tika publicēta ar dažādiem pseidonīmiem, tai skaitā Kolomano Kaloĉajo (vārda esperantizētā forma), C.E.R. Bumi, Kopars, Alekss Kajs, K. Stelovs, Malice Piks un Peters Peneters.[1] Esperantistu sabiedrībā pazīstams arī tikai pēc vārda Kolomano.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaločai piedzima kā jurista dēls 1891. gadā Abaūjsānto (ungāru: Abaújszántó) pilsētiņā, drīz pēc dzimšanas 1893. gadā zaudēja māti Jolānu Pandu. 1895. gadā tēvs apprecējās otrreiz ar Margitu Beņo. Šajā laulībā piedzima divi bērni Margita un Lāslo, taču siltas attiecības ar pamāti un tās bērniem neizveidojās. Vidusskolu pabeidza netālajā Miškolcā, pēc tam studēja medicīnu, 1914. gadā devās uz fronti, turpinot paralēlas medicīnas studijas un 1916. gadā iegūstot ārsta diplomu. No 1920. gada līdz aiziešanai pensijā 1966. gadā strādāja par ārstu-infekcionistu Budapeštas lielākajā infekciju slimnīcā — sv. Lāslo hospitālī. Karjeras beigās bija sasniedzis galvenā infekcijas slimību speciālista statusu, Budapeštas universitātes goda profesora titulu (1963) un saņēmis dažādus valsts apbalvojumus par zinātniskiem pētījumiem sava darba sfērā, tomēr atpazīstams kļuvis galvenokārt ar darbību esperanto literatūrā. Nomira 1976. gadā Budapeštā, apglabāts ģimenes kapličā Māriabešņes (ungāru: Máriabesnyő) ciemā.

Esperanto[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusaudža gados Kaločai iemācījās gan esperanto valodu, gan no tās darināto ido,[3] bet izvēlējās esperanto kā valodu ar, viņaprāt, lielāku literāro potenciālu. Jau vidusskolas gados viņa dzejoļi ungāriski bija publicēti literāros žurnālos, bet tikai 1921. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums esperanto Mondo kaj Koro (“Pasaule un sirds”). Pagāja vēl desmitgade, pirms parādījās viņa kolekcija Streĉita Kordo (“Spriegotā stīga”), ko daudzi esperantisti uzskata par vienu no izcilākajiem esperanto dzejas krājumiem, un Rimportretoj (“Portreti vārsmās”), asprātīgi dzejoļi rondeles formā par toreizējiem esperanto kustības darbiniekiem. Dažiem no saviem dzejoļiem viņš komponēja mūziku; viņa dzejoļi tulkoti daudzās citās valodās. Daudz tulkojis uz esperanto no citām valodām, viņa atdzejojumi tiek augstu vērtēti.[3]

1932. gadā ar pseidonīmu Peters Peneters izdeva erotisko dzejoļu grāmatu Sekretaj Sonetoj (“Slepenie soneti”).

Kaločai ietekmēja esperanto literāro pasauli caur žurnālu un izdevniecību Literaturo Mondo (“Literārā pasaule”), kurus vadīja kopā ar Ģulu Bagi. Literātu grupa, kas apvienojās ap šo žurnālu 1920. un 1930. gados, bija pazīstama kā Budapeŝto skolo („Budapeštas skola”). Gramatikā Kaločai biežāk bija esperanto konservatīvā novirziena pusē, taču dzejā aizstāvēja novatoriskus eksperimentus un neoloģismu jaunieviešanu, kas radīja konfliktus ar konservatoriem.[3]

Kaločai darbi par literāro un lingvistisko teoriju ietver plašo Plena Gramatiko de Esperanto (“Pilnīga esperanto valodas gramatika”) un Parnasa Gvidlibro (“Parnasa rokasgrāmata”), kuras līdzautors bija Gastons Varingjēns, un esperanto akadēmiskā stila ceļvedi Lingvo — Stilo — Formo (“Valoda, stils un forma”). Kaločai arī sastādīja divu sējumu Enciklopedio de Esperanto (“Esperanto enciklopēdiju”).

Pēc nāves par Kaločai daudz rakstīja viņa dzīves beigu līdzautore un literārā mantojuma aprūpētāja Ada Čisāra, pēc kuras nāves šis īpašums nonāca Austrijas Nacionālās bibliotēkas esperanto muzejā. Kopā ar Kaločai 1975. gadā uzrakstīto esperanto terminoloģisko vārdnīcu Domfabriko (“Mājas fabriku”) ar 6000 terminiem 2003. gadā viņa papildināja līdz 8000 frazeoloģismiem 8000 phraseologiaj esprimoj. Pēc Kaločai nāves Čisāra publicējusi 5 grāmatas par viņa darbību.[1]

Oriģinālo darbu saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaločai dzīvesvieta Gedellē, Peštas meģē ap 30 km no Budapeštas
“Nospriegotās stīgas” vāks
Piemiņas plāksne Budapeštā

Dzeju krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mondo kaj Koro (“Pasaule un sirds”) 1921
  • Streĉita Kordo (“Nospriegotā stīga”) 1931, 1978
  • Sekretaj Sonetoj (“Slepenie soneti”) 1932, 1989
  • Rimportretoj (“Portreti vārsmās”) 1934
  • Dek elektitaj poemoj (“Desmit atlasīti “Nospriegotās stīgas” dzejoļi”), 1976
  • Izolo (“Izolācija”) 1977
  • La dekdu noktoj de satano (“Sātana divpadsmit naktis”) 1990
  • Versojn oni ne aĉetas (“Dzejoļi nepārdodas”) 1992
  • Dissemitaj floroj (“Izkaisītie ziedi”) 2005

Proza un lingvistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lingvo Stilo Formo (“Valoda, stils, forma”); pētījums — 1931, 1963, 1970
  • Parnasa Gvidlibro (“Parnasa ceļvedis”, kopā ar Varingjēnu); 1932, 1968, 1984
  • Plena gramatiko (“Pilnīga gramatika”); 1935, 1938, 1958-1964
  • La gramatika karaktero de esperantaj radikoj (“Esperanto sakņu gramatiskās iezīmes”); 1938, 1980
  • “Esperanto gramatika” (ungāru valodā, Eszperantó nyelvtan) — 1948
  • Vojaĝo inter la tempoj (“Ceļojums starp laikiem”); valodniecība, 1966
  • “Regulārā esperanto valodas gramatika” (ungāru valodā, Rendszeres eszperantó nyelvtan) — 1966, 1968, 2004
  • Domfabriko (“Mājas fabrika”, 6000 ungāru-esperanto terminu, kopā ar Adu Čisāru); 1975
  • Kiel verki kaj traduki (“Kā rakstīt un tulkot”); — 1979
  • Dek prelegoj (“Desmit lekcijas”); 1985
  • Sendemandaj respondoj (“Neatbildētas atbildes”); 1992
  • Diino Hertha (“Dieviete Herta”); 1992
  • 8000 frazeologiaj esprimoj (“8000 frazeoloģisko terminu” kopā ar Adu Čisāru); 2003
  • Selektitaj leteroj (“Atlasītas vēstules”); 2006

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]