Kāzas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ceremoniju. Par citām jēdziena Kāzas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kāzas: gatavošanās ģimenes kopbildei.

Kāzas jeb vedības ir ceremonija, kuras laikā tiek noslēgta laulība. Dažādām tautām un etniskām grupām kāzu tradīcijas un rituāli ir atšķirīgi. Pirms kāzām vīrieti sauc par līgavaini, sievieti — līgavu, pēc kāzām viņi attiecīgi pārtop par vīru un sievu.

Senlatviešu ieražas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garlība Merķeļa 1798.—1799. gada darbā „Vidzemes senatne” (Die Vorzeit Livlands) otrās daļas VIII. nodaļā „Kāzu ieražas un sievu sastāvība” aprakstītas senlatviešu vedību ieražas, uzsverot to daudzveidību[1]:

Kad beidzot atnāca tā svarīgā diena, tad lūdzam brūte kopā savus draugus un draudzenes. Tika turēts kopmielasts, un pēc tā pabeigšanas jaunā mājas saimniece uzaicināja visus apraudāt viņas zaudējamo meitas kārtu. Dikti vaimanādami visi gāja ar viņu pa visu saimniecību apkārt. „Ai!” viņa izsaucās. „mans mīļais tētiņ, mana mīļā māmiņ! Vaj man nebūs jums vairs taisīt vietu un klāt galdu? Vaj man nebūs vairs jums iekurināt uguni, kas lai sildītu jūsu vecos locekļus? Mīļais ugunskurs, pie kuŗa es darbojos no savas bērnības: nu man būs jādarbojas pie cita — sveša! Mīļais uzticīgais sunīti, mīļās aitiņas un vistiņas! Es jums nesniegšu vairs barības, vairs nevarēšu priecāties par jūsu pieņemšanos!” Visi vaimanāja ar viņu un tad atkal to priecināja, kamēr pienāca brūtgans ar savu pavadoņu rindu. Tad cēla viņu uz ratiem, kas bij izpuškoti segām un lentām, un visi viesi to pavadīja jāšus. Katrā muklajā, katrā avotā, visos krustceļos, kur viņi gāja gaŗām, viņa meta sarkanas vilnas kušķus, un pavadītāji skandināja skaņas dziesmas klāt. Kad viņi tuvojās brūtgana mājai, viņai nāca pretī kāds vīrs, kuŗš nesa vienā rokā pilnu kausu miestiņa, otrā degošu pagali. Viņš tecēja trīs reizes ap ratiem un sniedza tad viņai kausu ar šo pamudinājumu: „Kā tu savu vecāku mājā sargāji uguni, tā dari turpmāk pie sava vīra!” Tad kučars, kuŗam bij tas goda vārds „keleveze” (M.K. — īstenībā ceļa vedējs) nolēca no ratiem un steidzās mājā. Tur stāvēja augsts, ar segām un ķiseniem piekrauts sēdeklis. Ja viņam izdevās ar vienu lēcienu tikt tam augšā, tad viss tas apklājams piederēja viņam; ja ne, tad „keleveze” tika ar kaunu aizdzīts. Tagad vadīja līgavu pie tā paša sēdekļa, mazgāja viņai kājas un slacīja visu, kas mājā bija, ar to ūdeni, kamēr viņa tika vadīta apkārt aizsietām acīm un viņai vajadzēja ikkatru durvi atvērt ar kāju, dārzā, maizes kambari, kūtis, pat uz mēslu čupas mest dažus gabaliņus naudas, lai pielabinātu tur dzīvojošos garus.

Kad tas apkārtgājiens bij pabeigts, tad gāja pie galda un še, kā arī pa visu godību laiku, neapklusa brīvo jaunekļu un meitu dziesmas, kā vien, ja kad klātbūdamais vaidelots vaj mūks pacēla savu balsi, jaunlaulātiem viņu pienākumus celt abu priekšā, vaj arī pie koklēm dziedat kādu noliktu dziesmu. Pēc pāra stundām jaunais vīrs gāja gultā; līgava tika vesta viņam līdz, tā pretojās un tika ar sitieniem iemesta guļu vietā. Tad ēda abi ceptas ogas un āža nierus, un laulība bij noslēgta. Otrā rītā nocirpa jaunai sievai matus, pret ko viņa izdalīja veltes, kuŗas tika atlīdzinātas ar dārgām. No šā brīža viņa, bez nekādu tāļāku ierašu pildīšanas ņēma dalību pie dzīrēm, kas turpinājās vēl dažas dienas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Garlībs Merķelis. «VIII. Kāzu ieražas un sievu sastāvība.». Die Vorzeit Livlands [Vidzemes senatne]. Jānis Ozols, 1906 [1798—1799]. Skatīts: 2016. gada 17. septembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]