Kalevala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Akseli Gallena-Kallelas gleznā attēlota Veinemeinena cīņa pret Louhi par brīnumdzirnavām Sampo

Kalevala ir 19. gadsimtā Eliasa Lenrūta sastādīts eposs, kurš balstīts uz somu un karēļu folkloras un mitoloģijas.

Kalevala tiek uzskatīta par Somijas nacionālo eposu un ir viens no nozīmīgākajiem darbiem somu literatūrā. Tai bija nozīmīga loma somu nacionālās identitātes veidošanā un somu valodas statusa uzlabošanai.

Pirmā Kalevalas versija, tā sauktā "Vecā Kalevala", izdota 1835. gadā. Versija, kura mūsdienās pazīstama visvairāk, pirmoreiz publicēta 1849. gadā un sastāv no 22 795 pantiem, kuri apvienoti piecdesmit rūnās (somu: runot). Nosaukumu var interpretēt kā "Kalevas zeme".

Kalevalas pamatā ir trohaja pantmērs, kur rindā parasti ir astoņas zilbes un pants sakārtots četrās rindās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1828. gadā ārsts Eliass Lenrūts sāka vākt somu mutvārdu folkloru. 1833. gadā viņš sāka strādāt Kainū apgabalā. Līdztekus viņš vāca folkloru un sāka sastādīt Kalevalu. Piecpadsmit gadu laikā Lenrūts veica vienpadsmit ekspedīcijas. Lielu daļu materiāla viņš ieguva Krievijas Karēlijā. Kad Lenrūts 1835. gadā izdeva Kalevalu, viņš nolēma turpināt vākt dziesmas, lai papildinātu darbu.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalevalai nav pamatsatura, kurš saistītu kopā visas dziesmas. Eposs sākas ar teiksmām par zemes, debess un spīdekļu radīšanu. Pirmajās deviņās rūnās stāstīts par pirmā cilvēka Veinemeinena dzimšanu no dievietes Ilmataras. Veinemeinens iesēj dzīvību uz neauglīgās zemes. Tālāk viņš veic daudzus varoņdarbus. Viņš dodas uz ziemeļzemi Pohjolu, lai iegūtu Ziemeļmeitu. Veinemeinens ar burvestībām uz Pohjolu pārnes debess kalēju Ilmarinenu, lai tas Pohjolas valdniecei Louhi izkaltu brīnumdzirnavas Sampo.

11. līdz 15. rūnā tiek stāstīts par Leminkeinenu, kurš dodas uz Pohjolu, lai meklētu līgavu. Louhi viņam apsola savu meitu, ja tas izpildīs uzdevumus. Leminkeinens iet bojā, šķērsojot mirušo upi. Leminkeinenu atrod un atdzīvina viņa māte.

16. līdz 18. rūnā stāsts atgriežas pie Veinemeinena, kurš atkal dodas uz Pohjolu, pa ceļam iegriežoties mirušo valstībā Tuonelā. Veinemeinens lūdz Ziemeļmeitas roku, bet tā izvēlas Ilmarinenu.

Dziesmās no 19. līdz 25. Ilmarinens veic bīstamus uzdevumus, lai iegūtu Ziemeļmeitas roku. Kad tie izpildīti, tiek svinētas kāzas.

26. līdz 30. rūnā turpinās Leminkeinena piedzīvojumi Pohjolā.

Dziesmās no 31. līdz 36. stāstīts par Kullervo, kurš cenšas atriebties sava tēva Kalervo slepkavam Untamo. Kullervo tiek pārdots Ilmarinenam. Kad viņš aizbēg un atgriežas mājās, viņš pavedina jaunu meiteni. Kad viņa uzzina, ka Kullervo ir viņas brālis, viņa izdara pašnāvību. Tad Kullervo dodas atriebties un iznīcina visu Untamo dzimtu. Kad viņš atgriežas un uzzina, ka visi viņa tuvinieki ir miruši, pats izdara pašnāvību.

37. un 38. rūnā Ilmarinens, zaudējis savu sievu, izkaļ jaunu sievu no sudraba un zelta, tomēr uzskata, ka viņa ir auksta un atbrīvojas no viņas. Viņš dodas uz Pohjolu un nolaupa Louhi jaunāko meitu. Tā ir sašutusi un pārvēršas par putnu. Tad Ilmarinens atgriežas Kalevalā un Veinemeinenam pastāsta par Pohjolas iedzīvotāju labklājību un bagātību, ko tiem devis Sampo.

Dziesmās no 39. līdz 44. Veinemeinens, Leminkeinens un Ilmarinens dodas uz Pohjolu, lai iegūtu Sampo. Pa ceļam viņi noķer milzīgu līdaku un no tās žokļa kaula izgatavo pirmo kanteli. Kad varoņi ierodas Pohjolā, viņi pieprasa daļu no Sampo bagātības. Louhi sapulcē armiju, bet Veinemeinens ar mūziku visus iemidzina. Sampo tiek paņemts un varoņi dodas mājup. Louhi uzbur lielu armiju, pārvēršas par ērgli un cīnās par Sampo. Cīņas laikā Sampo iekrīt jūrā un tiek zaudēts.

45. līdz 49. rūnā Louhi, saniknota par Sampo zaudējumu, Kalevalas iedzīvotājiem sūta slimības un lielu lāci, lai nogalinātu lopus. Viņa noslēpj sauli un mēnesi, kā arī nozog uguni no Kalevalas. Veinemeinens izdziedē visas kaites, un Ilmarinens atgūst uguni. Ilmarinens atgriež sauli un mēnesi debesīs.

50. dziesmā stāstīts par brīnumbērna piedzimšanu jaunavai Marjatai. Veinemeinens grib zēnu nogalināt, jo tas var kļūt dižāks par Karēlijas varoni. Zīdainis sāk runāt un pārmet Veinemeinenam par nepareizo lēmumu. Veinemeinens dodas projām, atstājot mantojumā viņa dziesmas un kanteli. Bērns tiek kristīts kā karalis Karēlijā.

Kalevalas ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eposa personāžu un vietu nosaukumi mūsdienās tiek izmantoti uzņēmumu un zīmolu, kā arī apdzīvotu vietu nosaukumos. Piemēram: apdrošināšanas uzņēmums Sampo, bankas Sampo Pankki un OP-Pohjola. Krievijas Karēlijā Uhtas pilsēta 1963. gadā tika nosaukta par Kalevalu.

28. februārī Somijā tiek svinēta Somu kultūras jeb Kalevalas diena.

Kalevala tulkota vairāk nekā simts valodās. Kalevalas pirmais izdevums latviešu valodā izdots 1924. gadā, to tulkojis Linards Laicens.

Kalevalas ietekmē Frīdrihs Kreicvalds izveidoja eposu Kalevipoegs uz igauņu tautas dziesmu un teiku pamata.

No Kalevalas savos darbos ietekmējies Džons Tolkīns.