Linards Laicens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Linards Laicens
Linards Laicens
Personīgā informācija
Dzimis 1883. gada 15. novembrī
Jaunrozes pagasta Metumi, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija,Apes pagasts)
Miris 1938. gada 14. decembrī (55 gadi)
Maskava, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīves vieta Rīga, Maskava
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks
Valoda latviešu valoda
Žanri Dzeja, Proza
Slavenākie darbi "Ho-Taī" (1922), "Kliedzošie korpusi" (1930)

Linards Laicens, arī Laicēns (1883—1938) bija latviešu rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. 3. Saeimas un 4. Saeimas deputāts no Strādnieku un zemnieku partijas. Rīgas pilsētas domnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1883. gada 15. novembrī Jaunrozes pagasta "Metumos". Mācījās Jaunrozes un Apes pagastskolās (1892-1897). Pirmie dzejoļi publicēti 1904. gadā. 1905. gada kā eksterns nokārtoja tautskolotāja tiesības. 1905. gada revolūcijas laikā iesaistījās politiskajā darbībā, bija spiests pārcelties uz dzīvi Mikeli guberņā Somijā (1906-1907), kur strādāja par mājskolotāju un rakstīja dzejoļus, kas apkopoti krājumā "Kvēle" (1907). Pēc atgriešanās Latvijā viņu 1909. gadā apcietināja un piesprieda divu gadu cietumsodu. Pēc atbrīvošanas viņš intensīvi pievērsās rakstniecībai un žurnālistikai, izdeva vairākus stāstu krājumus un arābu pasaku "Tūkstoš un viena nakts" tulkojumu (1912-1915). Strādāja Ventspils laikraksta "Jaunā Avīze" (1911), "Liepājas atbalss" (1911-1912) un Valkas "Kāvi" (1912-1913) redakcijās.

Pārcēlās uz Maskavu, kur studēja Alfona Šaņavska universitātes (tagad - Krievijas Valsts Humanitārās universitātes) vēstures un filozofijas fakultātē (1913-1917). Maskavā Laicens kļuva par liberālā laikraksta "Dzimtenes Atbalss" redakcijas komisijas locekli (1915-1918) un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 24. martā piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas (LNDP) dibināšanā, kuras nodaļas atradās Rīgā, Cēsīs, Valmierā, kā arī daudzās latviešu kolonijās. Viens no pirmajiem, kas apcerējumā "Latvijas valsts" propagandēja Latvijas patstāvības ideju (1917).

1917. gadā atgriezās dzimtenē un strādāja par skolotāju Valmieras Sieviešu ģimnāzijā (1917-1918), pēc tam dzīvoja Rīgā.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē, bija Rīgas pilsētas domes deputāts (1922-1932). 3. Saeimas un 4. Saeimas vēlēšanās viņu no Strādnieku un zemnieku partijas saraksta ievēlēja par Saeimas deputātu. 1927. un 1930. gadā piedalījās starptautiskās revolucionāro rakstnieku konferencēs PSRS, tā iespaidā uzrakstīja grāmatu "69 dienas Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" (1928). 1929. gadā iestājās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā (LKP) un publicēja stāstu krājumu "Kameras" (1925) un romānu "Kliedzošie korpusi" (1930), kurā attēloja politieslodzīto dzīvi. Vadīja žurnālus "Kreisā fronte" (1928-1930) un "Tribīne" (1931-1932).

LKP vadība 1932. gadā zinoja, ka Pret Laicēnu jau radās diezgan vienprātīga līnija, pierakstīja viņam labpusējismu nacionāldemokrātu un neatkarīgo jautājumā. Spiežam viņu sistemātiski kļūdas atzīt un labot. Mēs viņam šeit atklāti teicām, ka viņš, lai arī spēris lielus soļus uz mūsu pusi, līdz komunistam un lieliniekam vēl nav izaudzis. Par pasivitāti un nedisciplinētību LKP CK viņam izteica rājienu un ierosināja atteikties no Saeimas deputāta mandāta. Materiālās nenodrošinātības un labu darba apstākļu solījumu dēļ Laicens 1932. gadā emigrēja uz PSRS.

1936. gada 7. augustā LKP par Laicēna darbību ziņoja šādi:Parlamentārā darbā un žurnālistikā parāda pastāvīgas labējas svārstības, paaugstinātas pretenzijas ideoloģiskai darbībai un vāju disciplinētību. Sakarā ar to viņš emigrē un no 1932. gada atrodas PSRS, dzīvo Maskavā, strādā kā rakstnieks. Saindēts ar nelabiem noskaņojumiem par partiju un dažām padomju varas darbībām, tādēļ netiek rekomendēts VK(b)P. LKP viņu neizmantos. Atstāt PSRS un pastāvīgi izsekot".[1]

Padomju Savienības Lielā terora laikā "nacionālo operāciju" pret latviešiem ietvaros 1937. gada augustā Laicenu arestēja un 1938. gada 14. decembrī nošāva. Apglabāts Donas krematorijas kapsētas masu kapā Maskavā.[2]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • stāstu krājums "Kvēle" (1907)
  • arābu pasaku "Tūkstoš un viena nakts" tulkojums (1912-1915)
  • stāstu krājums "Vēji un aizvēji" (1913)
  • stāstu krājums "Malienā" (1914)
  • dzejoļu krājums "Karavāne" (1920)
  • stāstu krājums "Attaisnotie" (1921)
  • dzejoļu krājums "Ho-Taī" (1922)
  • somu eposa "Kalevala" tulkojums (1924)
  • dzejoļu krājums "Semafors" (1924)
  • dzejoļu krājums "Berlīne" (1924)
  • stāstu krājums "Mēbelīgā Rīga un pielikumi" (1925)
  • stāstu krājums "Skaistā Itālija" (1925)
  • dzejoļu krājums "Aziāts" (1929)
  • stāstu krājums "Kameras" (1925)
  • apraksts "69 dienas Sociālistisko Padomju Republiku Savienībā" (1928)
  • romāns "Kliedzošie korpusi" (1930)
  • stāstu krājums "Portfelis un valgs" (1933)
  • romāns "Limitrofija" (1935)

Kopotie raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Kopoti raksti" 4 sējumi (1929-1930) un 5 sējumi (1931-1934) - izdoti Maskavā krievu valodā
  • "Raksti" 9 sējumos (1958-1960) - izdoti Rīgā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ojārs Niedre, Viktors Daugmalis. Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920.–1940. gadā. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs Rīga, 1999.
  2. Ruta Ozoliņa. Maskavas kapu lauki (no dokumentu krājuma "Latviešu Saraksti")